Oi tu esi vel sīks puikāns...i meitās gājām, meņģējāmies turpatās aiz siena gubas. Tāpat ar gadījās kādu reizi kādu milici piekukuļot, kad šie pieķēra, kad kandžu lakām no metāla krūzītes ko laidām pa riņķi. Eh jaunieši jūs nezin kas par svētlaimi rodas ar kandžu galvā un rajona skaistuli blakām, siena gubā. Zelta laiks...Cik nu vecs esi. Drīzāk kaitinošs ar savu vienkāršību. Kam interesē Tas,ka kāds pokemonus ķers un kurš aizies bojā jo neko nemāk. Cilvēks ir unikāla būtne un spēs pierast pie jebkādiem apstākļiem, pat pie cilpas- paraustīsies paraustīsies un pieradīs.
Izzūdam mēs vecie...pasaule aizies bojā, nemākat tak neko. Tikai kaut kādus pokemonus ķert! Manā laikā par to liktu kolonijā...es tur pabiju par kaimiņa Vaņas zapiņa nosperšanu...neizturētu jūs tur pat minūti...rūdītie zeki jūs paņemtu priekša.
Mācieties dēliņi un meitiņas kā dzīvot...kā mana laika dziesmā dzied...jaunība ir skaista, jaunība nenāks vairs.
Nu diezvai Nora Bumbiere aicinātu uz tādu forumu kā šis, drīzāk otrādi
Nu mazdēliņ, man uz vecumu galviņa sagriežas un es atceros skaistās jaunības dienas...ko tikai tajos laikos nedarījām. I pārzīmējām Staļina bildes, i demolējām vilcienus. Traki laiki bija. Es viens palicis no maniem jaunības cīņubiedriem...pārējie nolikuši vagu...Jā, tajos laikos strādājāt kolhozā, metāt pa lampu, traktoros sēžot. Tas laiks bija viens vienīgs tusiņš.:-D
Sapņoju sapni, un redzēju tur šo portālu, un Nora Bumbire dziedāja: Cosmo cosmo forums tevi gaida, tāpēc ar spieķīti aizklumburēju līdz interneta kafejnīcai un domāju uzrakstīt jums kādu jaunības balādi.
Eh kas par zelta laikiem bija...
99 gadi, vai tā ir problēma? Redzi manos laikos zāle bija zaļāka un debesis zilākas.
Dāmas un ''kungs'' veltu jums šo!
......................................................
Naksnīgajā naktī, kad vēlmes piepildās
Zem egļu galiem
Aizšaujas mazs velniņš
Pūce bolīdamās raugās
Un nesaprot uz kurieni
Tā velnēns traucas
Bet šeku reku velnēns ir klāt
Cosmo birojā
Kas stāv kluss un tumšs
Tikai vienā stūrītī
Saspiedušās pelītes.
Grauž viņas, grauž
Siera gabaliņu...peļu slazdiņā
Hops! Aizkrīt slazds
Pelītes pīkst un pīkst
Netiek viņas laukā no nāvējošā slazda
Mēnestiņš melnajās debesīs uzliesmo kā
Dzirksteļots sapnītis maza bērna pagalvī
Uzšaujas debesīs mirdzošas uguntiņas
Tās ir peļu dvēselītes
Kas dodas pie miera
To visu noraugās pūce sēdēdama
Vientuļa koka galotnē
Un domā viņa
Kāpēc peles bija tika negausīgas.