Kā tu vērtētu sevi kā partneri attiecībās?

Gadu atpakaļ noteikti nebiju laba partnere, bet toreiz, protams, tā nedomāju. (s) Piekrītu, ka pie attiecībām un sevis ir jāstrādā, bet viegli tas nudien nav....

Vienmēr varētu būt labāka.8-)

5 no 10

Apjautāšos, lai izprastu labāk - Kā Jūs rūpējaties par sevi un attiecībām? :-)

Man nav skaidrs jautājums :)

57days

Piekrītu, ka pie attiecībām un sevis ir jāstrādā, bet viegli tas nudien nav....

Esmu pārsteigta par to, kāda vīrieša attieksme un rūpes ir pret sievieti, kad sieviete strādā ar sevi un savām attiecībām!

Ko tad īsti nozīmē "strādāt" pie sevis un attiecībām? Jo tas katram var izpausties citādāk :-)

Es par attiecībām kā tādām laikam nemāku rūpēties - tā vietā rūpējos par otru cilvēku. Vai ar to pietiek? Nezinu.
Pie sevis strādāt arī nemāku. Mani parasti "apstrādā" skarbā dzīves realitāte, bet nevis es pati.

Pie sevis piestrādāju laikam jau vairāk piedomājot pie tā ko saku un daru, lai nebūtu tā ka beigās mana rīcība/vārdi, sāpinātu otru cilvēku. Rūpējos par otru cilvēku, cik tas ir manos spēkos.

Esmu lieliska, šaubu nav :-D

Pie sevis strādāt - kļūt par iespējami labāko sevis versiju, manuprāt. Spēt tikt galā ar savām emocijām, piemēram, strīdā aizskaitīt līdz desmit un visu mierīgi izrunāt, nevis nerunāt dienām vai pacelt balsi un personīgus apvainojumus izteikt. Spēt iemīlēt sevi un būt pārliecinātai par sevi, lai nebūtu liekas greizsirdības scēnas. Nu tā varētu turpināt, ceru domu uztvēri. Pašas svarīgākās dzīvē jau ir attiecības ar sevi, tas, kādas attiecības ir ar sevi, tas ir spogulis tam, kādas attiecības ir ar citiem.

57days, Tavs variants arī ir visveselīgākais it kā. Jānostāda otrs pirmajā vietā un tad attiecības esot super (ja abi to dara, protams). Es tā nemāku, tāpēc nevaru padalīties ar personīgo pieredzi.

Mans viedoklis un mana formula - ikdienā ir jābūt pietiekami egoistiskai, jāmil sevi, bet jāprot arī sajust tie brīži un mirkļi, kad viņam vajadzīgs, mīļums, maigums, relaksēšanās un noteikti jādod iespēja vīrietim izpaust savu es, rīkoties, būt galvenajam, jā citreiz laicīgi aizverot muti, paturot savu viedokli pie sevis un nepārmest kļūdas, ja tādas gadās.
Piedodiet, bet es zinu aitas, kuras piļī pat par nozaudētām atslēgām,par to, ka bērns izejot kaut kur ar tēvu ir nošmulējies (kā tu tā nepieskati), par to, ka mājās kotletes saceptas, bet izšķērdīgs vīrs atnesis ēdienu no ķīniešu restūža vai picu. Un tad brīnās, kāpēc vīrs mūk no mājām, bērni tikai brēc brēkšanā un neklausa un pati izbesīsjusies. Tak tas tāpēc, ka pati neadekvāta.

Salomē, mana pieredze ir pilnīgi pretēja, ka nostādi sevi pirmajā vietā. Bez vai ar attiecībām nezaudē savu būtību un individualitāti.

Pieņemu, ka LV dzīvojošajām tiešām būtu grūti saprast un pieņemt to ideoloģiju, jo mums vīrieši ir.. citādāki. :-) Bet es runāju par abiem - abiem ir jāgrib dot otram visu un vairāk. Nesavtīgi, no sirds, tāpēc, ka mīlam...
Nerunāju par savas būtības upurēšanu vīrieša labad. (t) Ja dod, sagaidot pretī, manuprāt, labāk nedot vispār.

Esmu dabiska, ne prātā nenāk attiecībās ieguldīt kaut kādu smagu darbu, ne mainīt sevi, ne censties mainīt otru. Ja cilvēki viens otram piemēroti, viss sanāk pats no sevis, mākslīgi veidotais ir īslaicīgs un apgrūtinošs. Ja man sevi uz kaut ko jāpiespiež, neredzu sevi tādās attiecībās.

tas, kādas attiecības ir ar sevi, tas ir spogulis tam, kādas attiecības ir ar citiem.

Lai gan manā galviņā sen apzināta patiesība, tomēr paldies par atgādinājumu, šorbīd tieši noder sevis sapurināšanai citās sfērās. ;-)
Mana problēma ir tā, ka visu dzīvi man ir bijuši cilvēki apkārt (vecāki), kuri ir norādījuši uz iemesliem, kāpēc viņu bērni ir nemīlami. Un iedziļināšanās šajā dzīves lielākās daļas pieredzē traucē, pat ļoti noticēt, ka kāds ir spējīgs mīlēt nemīlamo. Te ir mana kļūda nepārtraukti meklēt neapgāžamos pierādījumus partnera mīlestībai (no malas reti kuri pateiks, ka man ir tik dziļi kompleksi). Tas nogurdina.
Toties mans vīrs nāk no diezgan aukstas ģimenes, kur mīlestības izpausmes ir iesaistītajiem ļoti rūti izrādāmas (apksāvieni, bučas, sarunas "po dušam" utt.).
Tā nu mums sokas interesanti. Pieslīpēšanās ir ļoti grūts process, lai gan neteikšu, ka neiespējams. Mums abiem vēl daudz jāmācās.

rūti - grūti

Nepiekritu, ka attiecibas otrs jastada augstak par sevi. Ta ir mana problema, un un es shobrid macos to nedarit. Nav viegli but egoistei, ja tada neesi. Savadak ar laiku var kraties neapmirinatiba, jo visam citam devu priekshroku atstajot sevi pedeja plana. Bet pie ta jau nevar nevienu vainot, jo pati tachu ta gribeju.

Nikola, tu neesi pareizi sapratusi manu domu. Tur jau tā lieta, ka darbs ir pieņemt otru, ar visiem trūkumiem. Pieņemot sevi, pieņem otru. Es nerunāju par mākslīgu veidotu kaut ko.

Vienmēr kaut kādai destruktīvai rīcībai kaut kas ir apakšā. Piemēram, teikt, ka esi no dabas greizsirdīgs un tur neko nevar darīt, lai gan tur apakšā ir lielas pašvērtējumu problēmas un nedrošība par sevi? Ko darīt? Pieņemt to, vēlāk censties risināt vai vienkārši apzināties (nevainojot partneri, ka tas ir viņš, kas izraisa greizsirdību), kas jau būs daudz, un tas prasa piepūli, nevis automātiski to pieņemt, un apgalvot - ja nepatīk, tad neesi ar mani kopā, tādējādi, bojājot savu un partnera dzīvi...