Nepatīkama situācija!

Manas domas ir tādas, ka uzticība ir jāmeklē nevis ārējos apstākļos, bet sevī. Piemēram, ja tu uzticēsies tikai ar nosacījumu, ka viņš katru vakaru tev piezvanīs, kas notiks vakarā, kurā viņš tev nepiezvanīs? Vai uzticēsies tikai tad, ja viņš beidzot beigs dzert, kas notiks tad, ja salidojumā viņš piedzersies? Man ir palīdzējis uzticēties tas, ka es vairs nebaidos no situācijām, kurā mana uzticība varētu tikt pievilta. Ja viņš mani piekrāptu, tad viņš nav manis vērts, esmu pelnījusi kādu labāku, kuru noteikti vēlāk atradīšu. Es iekšēji jūtos pašpietiekama, brīva, ar savu individualitāti jeb bez attiecībām es paliktu tas pats cilvēks, kāda esmu, esot attiecībās. Tad attiecības iegūst citu nokrāsu, tā ir tava izvēle un pasaules gals nav izjukušas attiecības. Diemžēl vēl viss, kas notiek tev apkārt, ir tavs spogulis, feedback. Kāpēc esi piesaistījusi cilvēku, kurš ar savu rīcību ir pievīlis tevi? Varbūt tev uzticības trūkums bijis jau sen pirms iepazinies ar šo cilvēku.

man iepriekšējās attiecībās bija iemesli būt greizsirdīgai un neuzticēties, bet kaut kā man nekad nesanāca. bija iekšēja sajūta, ka esmu karaliene un, ja viņš izdomā skatīties pa kreisi, viņš būs tas, kas nodara pāri pats sev un viņš būs tas, kas paliks zaudētājs. nenormāli augstprātīga ideja, kas man vispār nav raksturīga, bet strādāja. biju ļoti pašpietiekama, mierīga, viņš to juta un tāpēc pats bija piesardzīgs, baidījās mani pazaudēt. skan dīvaini. nē, mums bija jaukas un mīlestības pilnas attiecības, es vienkārši nekad, nekad nebiju greizsirdīga, pat, kad viņš joka pēc provocēja un, manuprāt, tieši tas miers par savu vietu viņam blakus, lika viņam mani novērtēt vēl augstāk.

Piekrītu Most.
Tas ir graujoši, ja vēl tik īsu laiku esiet kopā un jau nespēj uzticēties viņam. Graujoši priekš tevis kā sievietes un pašām attiecībām. Tāpēc jau ir tas iepazīšanās laiks, lai saprastu vai tas ir tavs cilvēks, vai nav.
Bet baidīties tiešām nevajag, tā ir tīrākā dzīves patiesība, ka notiek tieši tas, no kā baidāmies bieži. ;) Negaidi apstiprinājumu savām bailēm, audzē pašapziņu, būs vieglāk. :)
Ilgstoša prombūtne man nepatiktu, esmu bijusi tādās attiecībās.:-|

kopā neesat tik ilgu laiku, lai brauc. tas būs kā pārbaudījums. un Tev ieteiktu nekoncentrēties uz viņu un savām bailēm. koncentrējies uz sevi, kā piepildīt sevi, kā kko foršu izdarīt utt. pēc viņa atgriešanās varēsi skatīties, vai kas uzlabojies jūsu attiecībās, vai tieši pretēji.

Manuprāt tas, ka viņš nevis tevi krāpa ar kādu citu, bet tieši un konkrēti pateica, ka viņam ir iepatikusies cita, tas viņam ir plusiņš tādā ziņā, ka viņš ir godīgs pret tevi. Labāk tā, nekā krāpt. Arī es ar savu draugu esam par šo runājuši, ja nu iepqatīkas kāda cita vai cits, labāk pateikt to otram un izšķirties nevis iet un krāpt. Arī man ik pa laikam uznāk šādas bailes, ka tik viņš nesatuvinās pārāk ar kādu citu meiteni un viņa viņam sāk kko nozīmēt, jo tomēr ikdienā neesam kopā un strīdi jau arī šad un tad ir, lielāki un mazāki. Bet dzīvot visu laiku ar bailēm, tas nav vajadzīgs.
Tev ir jāizvērtē, vai šis ir tas cilvēks ar kuru gribi tiešām būt kopā vai nē. Ja ir, tad ir vērts riskēt. Nekad ne no kā nebūsi pasargāta. Ir jāiemācās par to tā nedomāt un dzīvot ar domu, ka tu taču esi vislabākā viņam un censties arī tādai būt! :)

Paldies meitenes par viedokļiem un dalīšanos pieredzē.
Ļoti centīšos pārkāpt sev pāri.
Es atceros to laiku, kad biju viena pirms šīm attiecībām, man tas ļoti labi patika. Es gribētu, lai tās sajūtas būtu tādas pašas tajā pašā laikā neaizmirstot par attiecībām , tikai vai tas izdosies? Jo tad man īsti neviens nebija tā iekritis sirsniņā.

Ja vēlies parunāt par savām attiecībām un sevi, tad vari man droši rakstīt. Esmu psiholoģijas maģistrs, un man patīk brīvprātīgi palīdzēt.

Paga, viņam aizgāja pie citas un tad atgriezās pēc tam pie tevis ?

besame tas nebija tā, ka atgriezās lūdzot piedošanu vai ko tādu.
Pēc vairākiem gadiem, kad viss tas jau it kā bija aizmirsts mēs atkal sākām sarakstīties, tikties un tad arī izlemām saieties. Domāju, ka tas, kas notika tad nebūs nekāds šķērslis, taču ik pa laikam liekas, ka tas kaut kādā veidā man traucē.

cik ilgi bijāt pirms tam kopā, kad viņš pateica, ka iepatikusies cita? Vai jūs jau tad bijāt kopā kā pāris?

Lonija jā mēs bijām kopā jau tad, es gan īsti neatceros cik ilgi bijām kopā, tie bija mēneši un tas jau bija pasen.

Man attiecibās bija tā, ka es braukāju pa komandējumiem. Draugs pacietīgi gaidīja mājās, protams, ka visi komandējumos visu laiku dzer. Mēs arī ar kolēģiem, praktiski, kā beidzās darāmais/oficiālā daļa, tā vakariņās un pēc tam uz krogu. Tas ir standarts, bet nekas slikts nenotika. Tā jau ir dzirdēts, ka tie, kas ilgi prom komandējumos salaiž ar kolēģiem. Nu, man tā nekad nav bijis, man tā nebija problēma. Šeit laikam jautājums ir vairāk par to Jūsu attiecību veselīgumu kā tādu, ja ir apnicis visu laiku gaidīt un, ja ir aizdomas, ka varētu izjukt attiecības dēļ tik ilgas prombūtnes.

Un par uzticību es tiešām nezinu, ko lai iesaka, jo es pati pašlaik šķiros dēļ salauztas uzticības (laiku atpakaļ) un pretīgas attieksmes no vīrieša puses. Arī sevi nepierādīja. Manā gadījumā tas bija vnk salūzis spogulis, kuram lielās lauskas pašas par sevi ar laiku arī sāka plaisāt.