OI, kā atgādina manu situāciju 19 gadu vecumā. Pabeidzu skolu, aizgāju strādāt, iestājos augstskolā neklātienē. Un sāka veidoties attiecības ar puisi. Puisis ar likās foršs, it kā bija simpātija, bet tad sapratu, ka patikt jau patīk, bet ne tik ļoti, lai veltītu viņam savu dārgo brīvo laiku, kura bija ļoti, ļoti maz, bet izdarīt tajā laikā gribējās ļoti daudz - satikt savu ģimeni, kārtīgi atpūsties, kaut kur aizbraukt. Un tas puisis sāka riktīgi kaitināt ar to, ka ir tik ļoti uzbāzīgs.
Un man tas periods, kad negribējās attiecības, vilkās nu kādus pāris gadus. Veidot attiecības likās nenormāli apgrūtinoši. Man attiecību vietā likās daudz foršāk pirms miega pačatot, kādā forumā pasēdēt. Tur ar varēja paflirtēt un bez jebkādiem apgrūtinājumiem. Nu jā, līdz satiku savu vīru (l).