Mani no tādas kārtīgas krāsošanās attur ne tikai slinkums un laika trūkums. Man vienmēr liekas, ka cilvēkiem taču ir iespēja mani satikt arī ārpus darba, pasākumiem utt. Piemēram, ar draugiem. Nu, ir jocīgi, ka meitene uz sanākšanām ir ar vienu seju (zīmulis, ēnas, uzacis, tuša - tur viss pa pilnu programmu) un tad jūrmalā vai akvaparkā peldoties - gluži cita seja. Varbūt man tikai tā liekas un citi pie tā nepiedomā. Vai, teiksim, kaut kādi kopīgi darba sporta pasākumi. Katru dienu gada garumā esi ar vienu seju, un tad pēkšņi - bams, sportojot cita. :D
Iespējams, pastāvīgi krāsojoties (arī labi un smuki) pašam sāk likties, ka nekāda jau milzīga starpība nav, bet patiesībā bieži vien ir mežonīga.