Sveiki! Šķiet, ka man nepiemīt vai nemaz nav attīstīta pašcieņa. Atļauju sevi nolikt līdz ar zemi un, liekas, ka neko nespēju padarīt. Neatceros nevienu reizi, kad būtu varējusi kaut ko pretī pateikt/izdarīt tieši vajadzīgajā momentā. Ir tā, it kā kaut kas ciet aizkristu, tāds kā šoks un viss - neviens vārds ārā nenāk.
Labi, ka sen nav vairs pamatskola, kur kārtīgi apcēla, nu jau pieaugušo cilvēku sabiedrība, kur tas vairs nav pieņemts.
Tomēr, tas nenozīmē, ka nav vairs problēmas. Tā ir tikai mainījusies un kļuvusi dziļāka, sāpīgāka. Svešiem cilvēkiem/paziņām nav vēlmes un motivācijas, savukārt pašas ģimene, tuvākie cilvēki ir cits stāsts.
It kā sliktu jau negrib/ nevēl, vismaz teorētiski. Tomēr sanāk paņirgāties par mazo māsu, kaut arī noliedz. Tā attieksme, ka mēs tik kaut kas esam(no lielās māsas un brāļa puses), bet tu tur sīkā...
Brālis vispār ir pēdējā laikā ļoti mainījies, ''bagātība'' būs sakāpusi galvā par daudz, pie pirmās izdevības uzsver, ka viņam esot līdzekļi atšķirībā no manis un māsas. Pat nosauca mūs par nabaģēm(pārfrazēju nedaudz, bet ideja šāda). Tas, kad aizgāja runa par vecāku nolaistās mājas remontu, šim tik esot līdzekļi, lai tik raksta visu viņam. Māsa bija atbraukusi no UK un iesākām remontēties, viņa savu naudu, cik varēja pielika. Bet brālis ar saviem līdzekļiem neko. Ar māsu jau runājām, ka tas ir cūcīgi no viņa puses.
Un pēdējais bija, ka mani viņš tā nodirsa līdz pēdējam, pamats varbūt bija, bet varēja arī apstāstīt/pamācīt kaut kā taktiskāk, nevis likt justies kā pēdējai draņķei, sušķei. Tā kā tāds huligāns būtu, kas svešu cilvēku apņirdz, ne savu māsu. Nu pēcgarša palika man tāda, ka nav vairs tādas attiecības kā agrāk bija, kaut kas salūza. Tā jau nav daudz to cilvēku, kam varētu uzticēties/padomu paprasīt utt. Tagad sanāk, ka neko personisku stāstīt nevar, to izmantos pret mani un atkal gudri no saviem augstumiem paņirgs.
Tomēr, šodien brālis skaipā pazvanīja un runājām +/- kā parasti. Nu nevarēju es pateikt viņam, ka ir mani aizvainojis un nav vairs viss ok. Pastāstīju, kur augstskolā iestājos, lai atkal var viņš pasmieties. Ģimene tomēr, māte auro, kur mana pašcieņa, ka ar viņu vēl runāju vispār. Lai nu kurš runātu, bet viņa, kas ir ne to vien man teikusi, pazemojusi, novēlējusi nelaimi... Bet sen jau visu aizmirsusi.
Nu jā, nav laikam man pašcieņas:-/ Ko lai dara? Ceru, ka jauna vide palīdzēs, kad varēšu distancēties no mīļās ģimenītes.
340
