Draugs vakar sasita manu auto :'-(
Es joprojām nespēju atgūties no šoka un emocijām. Kad viņš man to paziņoja un parādīja skādi, sabruku asarās turpat uz vietas. Mašīna man ir dārga un mīļa, atceroties visu, cik man grūti un ilgi gāja ar krāšanu, līdz beidzot piepildīju savu sapni. Kādam tas varbūt ir tikai dzelzis, bet man tas ir ļoti smags personisks zaudējums. Liekas kā bērns atņemts.
Jūtos izsista no līdzsvara, esmu nenormāli dusmīga uz draugu, ka viņš tik nevērīgi apgājās ar manu mazulīti. Ņemot vērā vēl visu to, ka es ar jaunām tiesībām, nepieredzējis šoferis, bet tik uzmanīgi braucu un saudzēju. Bet viņš mūždien lielās ar savu lielo pieredzi, pārmet man manu nemākulību, un te nu bija viņa pārgalvība…
Esmu tik ļoti pārņemta ar negatīvām emocijām, ka es viņam pateicu, labāk turies no manis pa gabalu kādu laiku, citādi man bail, ka pateikšu ko tādu… vai vispār izšķiršos emociju uzplūdā.
Savukārt viņš nesaprot, par ko tāds pārdzīvojums.
Kā jūs justos manā vietā? Un kā rīkotos? :'-(