Mazāk un vairāk: Saldumi

Protams cukurs ātri paaugstina cukura līmeni asinīs un pēc kāda laika tas strauji krītas un atkal gribas pēc tiem...
Man saldumus reti prasās, jo reti tos ēdu :D mans ikdienas saldums ir medus pie tējas, ar to pietiekami!

Par cukura līmeni zinu. Pat zinot, vienalga gribas. To jau sen esmu novērojusi - paaugstināta stresa laikā ēdu vairāk saldumus.
Tad, kad ēdu mazāk, pašsajūta ir krietni labāka, tas gan.

jo retāk ēdu saldumus, jo mazāk gribas. Biju vienā dzīves periodā gandrīz pilnībā atradinājusies no saldumiem. Tagad, diemžēl, esmu atpakaļ saldumu ērā, bet beidzot esmu sākusi atkal samazināt apēsto saldumu daudzumu.

57days, tas sanāk dabiski vai ar piespiešanos?

man tas pats, pirms kāda laika katru dienu obligāti vajadzēja kādu saldumu. Pat biju sev iestāstījusi, ka tā man vnk vajag un nevaru savādāk :D
Bet nu vienā dienā, pēc uzkāpšanas uz svariem un konstatēšanas, ka nav labi, saldumus no ikdienas izslēdzu. Svētkos atļaujos kādu kūkas gabalu vai ļooti reti, ja kāds cienā ar kko, tad vnk pieklājības pēc paņemu :D
Tā kā jā - jo mazāk ēd, jo arī neprasās.

Man palīdz no saldumu ēras iziet augłi (svaigi un žāvēti) un citu saldumu izslēgšana. Aptuvenā ideja ir tāda, ka kaut ko saldu es dabūju, bet tā kā izvēle ir nosacīti vienveidīga, tad iestājās tāds kā apnikums. Tas gan nedarbojas, ja kāds izdomā atnest mājās, kaut ko, kas man nu łoti garšo. Pašai nepirkt veikalā, manuprāt, ir diezgan viegli.

Burkāns, ar nelielu piespiešanos. Teiksim, veikalā pie šokolādes plaukta pateikt sev - nē. Vai mājās, ja sagribas nozagt bērnam konfekti, tā vieta uztaisīt kafiju. Vēl man palīdz multivitamīni (kāre uz saldumiem man ir zināmā mērā saistīta ar hormonu līmeņu svārstībām). Ja baigi gribas - ēdu. Ja tikai tā, aiz darīt nav ko, sagribas kaut ko saldu, tad cenšos to nedarīt.

Saldumus ēdu ļooti reti. Negaršo.

Man jau 30 gadus kā "saldumu kāres" fāze. ļoti reti gadās, ka akut kas salds negaršo...(s)

Un man nav tā, ka pēc kāda laika mazāk gribas - 2 reizies gadā (gavēņos) atsakos no saldumiem aptuveni mēnesi (Lieldienās ir 40 deinas, Ziemassvēkos - reizēm mazāk kā mēnesis, rewizēm - vairāk) un pirmā lieta, ko apēdu pēc gavēņa ir šokolāde, par kuru sapņoju visu gavēņa laiku.

Man gan garšo ne visi saldumi, esmu diezgan izvēlīga. Sliktu šokolādi, piemēram, neēdu vispār.

Es laikam nevarētu iztikt bez saldumiem pat dienu. Man pēc katras ēdienreizes vajag kaut ko saldu.

man ir tā ka nejūtos īsti paēdusi ja maltīti nepabeidzu ar saldumiem vai kādu saldo, kaut viena konfekte vai pāris cepumi man ir jāuzēd pēc ēšanas

No saldumiem veidojas atkarība. Tieši tāpēc cenšos tos neēst. Tagad ļoti taupu naudu konkrētam mērķim un pagaidām veiksmīgi izdodas nepirkt neko nevajadzīgu :D saldumus man draugs sapērk pa retam, ar to jau pietiek.

Par laimi, man vairāk kārojas sāļas un skābas lietas. Zinu, sāls nav laba, taču spiediens man zems un esmu jau a. Tādēļ par to diži nepiedomāju. Bet nemīlu sāļus edienus. Pa retam tik sagrēkoju.

Tāda izteikta kāre man ir vakaros. Zin` kā, omulīgs vakars, gribas ko garšīgu. Ja ir bijusi traka diena, tad vēl jo vairāk. Bet vismaz vairs neēdu kvantumos.