Tātad rakstu , jo ir samērā samilzusi problēma ar māsu. Mums ir 5 gadu starpība, es esmu jaunākā. Vislielākās problēmas ir attieksmes ziņā. Dzīvē pati sevišķi neko nav sasniegusi, visu nodrošinājuši vecāki, viss kas saistīts ar dzivesvietu, atpūtas māju, auto un visādi citādāk atbalstījuši. Sakārojuši dzīvi , lai būtu ērti. Pret vecākiem izturas vēsi, pārmetoši , nepateicīgi. Līdz ar to radies riebums pret viņu, augstprātības un attieksmes dēļ. Vecāki sēž un klusē, tik uzjautā vai drīkst apciemot gandrīz ka pašu pirktā un remontētā dzīvokli , nerunājot jau par atpūtas māju.
Tātad jautājums , vai jūs uzskatat to par normālu rīcību? japiemin tas ,ka draugiem , kaimiņiem , visiem durvis atvērtas , tikai ne ģimenei. Es esmu šokāa, pat nezinu kā lai ar tādu cilvēku runā un ko runāt. Tai pašā laikā vecāki arī savā ziņa ir bijuši pārāk labi, atbalstījuši visos gadījumos, visas vēlmes un ieceres. Un kā arī var pieminēt , ka vienu no ģimenes atbalsta visādi ,otru vispār nekā.
Un vai uzskatat , ka ja vienam ir dots viss, otram nekas. Vai tas dod pamatu būt augstprātīgam pret ģimeni? :-/
10
