Kad es pagājušajā gadā metu nost (savā labā, nebija grūtniecība), es centos sevi citādāk nodarbināt brīžos, kad es gāju pa vietām, kur es noteikti vienmēr uzpīpēju. Telefonā kko bakstījos, vai arī gaidot spēlēju sudoku. Negāju starp lekcijām līdzi cilvēkiem, kuri pīpē, kamēr pati biju pašā atmešanas sākumpunktā. Ieturēju nelielu distanci sarunu laikā, kad kāds pīpē. Pēc tam tev dabiski ieiesies nodarbināt sevi ar ko citu, vai arī atrast jaunus maršrutus (ja ir tāda iespēja). Pēc tam tev tā smaka riebsies :-D
Es arī draugiem, ar kuriem biju kādos pasākumos, teicu, ka vairs nesmēķēju un pat lai neiedomājas man piedāvāt tādu opciju :-) Jo pārliecinošāk pateiksi, jo lielāka iespēja, ka tiešām neviens nepiesiesies klāt. Parasti netic tiem, kas nepārliecināti saka, ka atmet. (vismaz es tā novēroju, ka viņi paši sev arī netic tādos gadījumos un nenoturās)
Bet nu maza, neaizsargāta dzīvībiņa tomēr ir svarīgāka par vēlmi uzsmēķēt. Jo smēķēt tu jau izvēlējies pati, neviens gan jau nespieda, bet šādā situācijā bērniņam pat nav izvēles iespējas.