Labu vakaru visiem. Man šodien ienàca prātā kāda diezgan diskutējama tēma. Ko jūs domājat par to, ka daudzi vecāki izšķirās un pēc tam viņu bērni paliek dzīvot pie viena no vecākiem? Tad vel vecāks atrod sev jaunu otru pusīti un bērnam gribot negribot tas ir jāpieņem. Šeit neiet runa par to, ja tēvs piemēram ir sitis pārējos ģimenes locekļus, tad jā šķiršanās ir vienīgā izeja. Bet manuprāt vienkārši tas ir pretīgi un paši vecāki nespēj iedomāties kā tas bērns jūtas
Bērnam ir tiesības nepieņemt savu vecāku nostāju, diemžl tas arī ir viss ko var darīt. Nedrīkst ļaut savai nepatikai vai riebumam bojāt vecāku jaunās/vecās attiecības.
Es drīzāk nesaprotu palikšanu kopā bērna dēļ, ja attiecības sen kā jau ir beigušās.. Parasti bērns vēlas laimīgus vecākus, nevis strīdus un neapmierinātību katru dienu.
Harmless_ , jā man ir tikai 23 gadi, diezgan jauna lai gan no otras puses ne tik, bet es to vienkārši nesaprotu, bērns arī ir cilvēks un viņam netiek dotas pilnīgi nekādas tiesības
Bet bērniem arī gribas sev abus vecākus nevis dzīvot kā tādam kucēnam tad pei viena tad pie otra, plus vel ir jāpieņem pilnīgi sveš cilvēks kā savējais
Bez iemesla cilvēki nešķiras. Ja ir nesaskaņas,strīdi utt., tad bērnam labāk augt vidē,kurā nav nemitīgu strīdu un negatīvā. Ja uzreiz nesaprot, tad ar laiku bērni saprot,ka šķirti laimīgi vecāki ir labāk,par mūžīgās nesaskaņās kopā dzīvojoši vecāki.
Kādas tiesības? Ar varu likt vecākiem palikt kopā, lai arī viņiem varbūt ir kādas galīgi neatrisināmas domstarpības tāpēc, lai nevajadzētu domāt, pie kura pavadīt ziemassvētkus?
to vēl varētu pārmest, ja bērns ir mazs un tiek pamests novārtā, kad ne vienam, ne otram vecākam nav vajadzīgs, ja jaunās otrās pusītes izturās vardarbīgi vai tml problēmas... bet ja bērns ir mīlēts un gaidīts pie abiem vai vismaz viena vecāka, par ko tur var vsp būt runa, ja tik ne par milzīgu egoismu un nevēlēšanos izkāpt no savas konforta zonas, savienojumā ar pilnīgu aklumu pret ģimenes reālo situāciju.
A ko tur daudz domāt? Tā dzīvē notiek, ka visi cilvēki mūžīgi nevar palikt kopā. Manā bērnībā arī vecāki izšķīrās, es paliku dzīvot pie mammas un katrs atrada sev jaunu dzīvesbiedru. Esmu izaugusi, bet neapzināti tas daļēji ietekmē savstarpējās attiecības ar pretējo dzimumu. Noteikti zinu, ka sev tādu ģimenes modeli nevēlos un arī nevēlos, lai tas jebkā iespaidotu mani turpmāk.
Manuprāt, svarīgākais ko vecāki dzīvojot kopā bērnam var iemācīt ir mīlestība. Ja vecāki vairs nemīl viens otru, tad ko viņi bērnam iemāca tādu ko viņi nevar iemācīt dzīvojot katrs savu dzīvi, bet rūpējoties par bērnu? Mani vecāki izšķīrās kad man bija kādi 8 gadi un godīgi sakot es vēl joprojām atceros cik atvieglota jutos, jo man ļoti sāpēja sirds redzēt cik nelaimīgi viņi bija viens ar otru.
Labāk laimīgi un atsevišķi nekā kopā un nelaimīgi. Man ar mammas jauno draugu daudz labākās attiecības, kā ar tēvu. Lai cik sāpīgi nebūtu, saprotu, ka vecākiem bija jāšķiras, tā ir labāk.
Un kaa ietekmees beerna turpmako dziivi un attieciibas ar preteejo dzimumu, ja maajaas mate un teeva nemitiigi striidaas, lamaajaas vai sava starpaa nerunaa (tikai par lietu)? Man arii skjiet, ka tev ir 10 nevis 23 :D
87
