Protams, ka draugi, treniņi, darbs un hobiji ir ļoti labs veids, kā sevi nodarbināt, bet es jau ieteiktu to sāpi izsāpēt un tad mesties iekšā visādās nodarbēs.
Manuprāt, ir svarīgi ar vēsu galvu pārdomāt, kāpēc ir noticis tā, kā ir - kāds bija viņš un kāda biju es. Kāda vairs nebūšu un ko darīju pareizi. Un līdz šādām domām var tikt tikai tad, kad tikts pāri tai lielajai sāpei, un tai var tikt pāri tikai izdzīvojot to visu, izraudot un pārdzīvojot.