Man nav plāna.
Man šķiet, ka nekad nejutīšos tā īsti gatava bērnam un apzināti neradīšu. Ja gadīsies, tad tas būs liktenis, pateikšos par dāvanu, abortu netaisīšu, mīlēšu, lološu, skološu un audzināšu.
Itkā man viss ir. Stabils darbs, jauks un stabils partneris, uz kuru varu paļauties, arī garīgā bagāža pietiekama. Pagaidām neesam atraduši māju, ko pirkt un apprecēties laikam arī gribētos (bet reizē negribas tās visas ceremonijas, valšus utt...). Jā, kad būs māja un pagalms, kur prasīsies, ka kādas mazas kājeles skraida, tad jau viss notiks pats no sevis...