Pieaudzis vīrietis, bet izturas kā pēdējā lupata. Tik gļēvs! Sākumā melo, tad izvairās, bēguļo, it visur nobloķē.. soc. tīkli, tel.nr. utt..
tā vietā, lai pusstundu satiktos, kaut kafejnīcā iedzertu tēju un izrunātos. Nav ne attiecības jāskaidro, vnk jāizrunā kāda problēma. Bet tāda attieksme? Jūtos kā sazin ko būtu nodarījusi...
kur tādi rodas, kas šādi uzvedas? vai arī tā pieņemts 21,gs problēmas risināt? izliekties, ka to nav? kā strausam- galva smiltīs un viss ok?
ja nevar konkrēti pateikt, ka mani vairs nevajag, tad ir gan lupata!
Šaubos, ka šādi izteikti vārdi padara vīrieti par varoni. Pašcieņas labad.. manuprāt, patīkamāk ir to nedzirdēt. Galu galā doma ir skaidra bez vārdiem..
Jūs nebijāt attiecībās, un pēkšņi čoms sācis ignorēt? Un tu kā šunelis skrien pakaļ, lai tev pateiktu acīs, ka tu neesi vajadzīga tam cilvēkam? Mazums, kas cilvēkam noticis, viņš varbūt vēas palikt viens šobrīd. Vai tiešām apnikusi tava uzmācība ( kā šobrīd izskatās, ja jau visur pat tevi jānobloķē). Atslābsti, ja gribēs, uzradīsies un izrunāsies ar tevi. Ja ne, tad ne, nevajag tev tādu. :-)
Man ari ta gadijas. Puisis jau no skolas gadiem bija labakais draugs. Viena diena izdzesa no soc.tikliem un parstaja komunicet. Biju parateigta, par variantu, ka uzmacos aroi nebija runas, taa tochna nebija. Lidz shim bridim nesaprotu, kas notika. Bet uzsakt vajashanu man tomer nenaca ne prataa. Nu pagajsuhi jau 3 gadi.
nu nebija attiecību. un neskrienu jau arī pakaļ un par katru cenu necenšos tikt skaidrībā. to, ka esmu it visur bloķēta, atklāju nejauši un tā pakāpeniski... ne jau visos iespējamos veidos sazinājāmies un arī nemaz ne tik bieži.
tā ka atliek vien secināt, ka cilvēks dīvains palicis un ne man to vērst par labu...
patiesībā, pat nedaudz skumji, ka tā...
Man reiz bija līdzīga situācija, ar puisi bijām tikai draugi, labi draugi, bet vienā jaukā dienā viņš vairs neatbildēja uz manām vēstulēm, vienvārd sakot, ignorēja un klusēja. Pēc septiņiem gadiem šis atrakstīja, tad arī atklājās iemesli, izrādās viņa draudzene bija greizsirdīga uz mani un aizliedza ar mani kontaktēties. Tad pēc septiņiem gadiem izšķīrās un atrakstīja man, bet nu jā, draudzība vairs neatjaunojās.
nu nebija attiecību. un neskrienu jau arī pakaļ un par katru cenu necenšos tikt skaidrībā. to, ka esmu it visur bloķēta, atklāju nejauši un tā pakāpeniski... ne jau visos iespējamos veidos sazinājāmies un arī nemaz ne tik bieži.
tā ka atliek vien secināt, ka cilvēks dīvains palicis un ne man to vērst par labu...
patiesībā, pat nedaudz skumji, ka tā...
Nopietni? Nu, tiesam nopietni? Neka nebija, vien reta sazinasanas starp pazistamiem cilvekiem, liecies mieraa. Vinam tur neka nebija, tu redzeji to kaa iespejams nav.
kā nav? ja nevar konkrēti pateikt, ka mani vairs nevajag, tad ir gan lupata!!! pietrūkst drosmes! atstāt cilvēku mokošā neziņā nav labi!
Neskaties pec vardiem, skaties pec darbiem., Vinam tevi vairs nevajag. Nu gada staa un nereti vieglak ir ignoret ka izrunaties, ipasi ja ir sjauta, ka otrs nesapratis, tapat neliks meiru, nedod Dievs vel raudat saks.
21550
