Šodien mani iedvesmo jau viena cita kaķu diskusija, tādēļ nedaudz turpināšu par šo tēmu. Paņēmām pieklīdušu kaķenīti, sterilizējām. Kaķis jau no sākuma bija izteikta miera mika un labestības iemiesojums. Mierīga, nosvērta, ieturēta. Spēlēties nemācēja, likās, pārāk pieaugusi, nobriedusi tādām muļķībām. 8-) Vecums varētu būt ap gadu, varbūt vairāk vai mazāk, bet pagājušā gada kaķēns. Nu jau ir iedzīvojusies, iemācījusies aktīvi spēlēties un dauzīties, taču ir parādījušies arī niķi, proti, kost un skrāpēt. Reizēm viņa pati sevi satracina un no piedāvātajām bumbiņām ātri novēršas un nāk pie manis kost vai skrāpēt. Atkārtota uzmanības pievēršana bumbiņai nelīdz. Ir iesākusi brīžiem ieķert kājās, kad eju. Arī tad, kad pati uzsāk rotaļas ar bumbiņām, tad kādā brīdī tā uzmanība pazūd un viņa nāk "spēlēties" ar mani. Mani šāda uzvedība neapmierina. Viņa, protams, ir liela lutekle un uzmanība viņai ir tik ļoti vajadzīga kā svaigi vārītas vistu akniņas, bet es tomēr vēlētos kaut kā viņai ieskaidrot, ka cilvēkam nav jākož. "Nedrīkst" uz viņu neatstāj nekādu iespaidu, uz "Fu" kaut nedaudz reaģē, bet viņas azartā arī to var palaist garām. Pirms kāda laika viņai bija niķis dauzīties, satrakoties rīta pusē, kad guļu un kad bija izskrējusies, bumbas apgrauzusi, tad ar lēcienu un milzu troksni metās gultā un ar nagiem pie sejas lēca, lai pievērstu uzmanību. Par laimi, pagaidām tas ir dabiski pazudis un tomēr... Kā jūs saviem kaķiem parādījāt, ko drīkst un ko nedrīkst?
493
