Izvirtuļi, dibenu čamdītāji, lūriķi utt

Jā, Elizabet, konkrēti es runāju tikai par SKATĪŠANOS, par grābstīšanos es piekritu ka tam nav nekada attaisnojuma. (t)

Macis Elizabet, vismaz viens prātīgs cilvēks šajā diskusijā! :-)

16 gadu vecumā gatavojos 9. klases pēdējam zvanam, uzvilkta normāla kleita, nu tiešām normāla, mēs ar mammu viņu kopā pirkām, viņa taču mani kā padauzu nelaistu uz skolu. Pirms devos prom vajadzēja izvest suni, nezinu kāpēc es to suni vedu jau kleitā un nepārģērbos pēc pastaigas. Lai nu kā uz pļavas satiku vīrietu, šķiet viņam ap 60, nekas neparasts, mēs tur bieži satikāmies, viņš veda savu suni, es savu, kaut ko parunājām, it kā normāls cilvēks, sieva, meita, mazmeita viņam. Izstaigājāmies ar tiem suņiem un devāmies mājās, mums viens korpuss bija, tikai viņa dzīvoklis 2 stāvus zemāk. Un pēkšņi viņš mani tajā kāpņu telpā piespiež pie sienas un sāk reāli grābstīties, mēģināja noskūpstīt, bet es izrāvos un aizmuku. Tagad domāju un nesaprotu kāpēc es neaizgāju un viņa sievai nepateicu, ka viņa dzīvo ar kaut kādu pederastu, kas kāpnēs uzmācas pusaugu meitenēm. Pierādīt jau nevaru, lai ietu sūdzēties policijā vai kur. Ilgi no viņa bēguļoju, vienmēr skrēja pakaļ, kad mani redzēja. Man uzradās puisis, kam patika svarcelšana, ieraudzija mani ar viņu un tad tikai vienā reizē pielavijās, lai atvainotos. Tagad, kad viņu redz, nokārtu galvu no manis mūk.

Labi, ka nokārtu galvu un mūk - tātad pašam vismaz kauns, ka tā rīkojies.

hah, atceros savu gadījumu.
Pirms 4 gadiem rudenī ap 21, 22 stāvu Valdemārielas un Šarlotes ielas krustojumā, gaidu uz luksofora zaļo. Pirms tam nācu pa to Šarlotes ielu, pretī pabrauc kopts, simpātisks vīrietis ar sporta velo. Tajos apspīlētajos, īsajos (līdz pus ļaškai :D) šortos. Tik uzmetu aci un pie sevis nodomāju "malacis, ap 50 gadi un sporto! Kājām muskuļi, pats glīts (man toreiz kkādu Dž.Klūniju "atsita" :D).
Tad nu pabrauc garām un viss. Tagad stāvu pie tā luksofora/zebras, gaidu. Ar seju uz Valdemārielu. Dzirdu, kāds runā/sarunājas diezgan klusā balsī (kamēr stāvu ar muguru, domāju, nu cilvēki savā starpā. Pagriežos - tas vecis ar velo, bet viens! Ar ko tad viņš runā?! Cik ātri uzmetu aci, tik ātri atgriezos uz pretējās ceļa pusi skatīties. Tajā milisekundē iedomājos, ka šis gan jau pa telefonu caur austiņām runā. A ja nu nē, - ja nu man ko teica?! Pagriezu galvu vēlreiz uz viņa pusi un ta-dā!! Pāris sekundēs gan klausos, ko saka, gan pavērsu acis uz leju --- čalis ar vienu kāju stāv uz zemes, ar otru - uz velo pedāļa ., un pa to mazo, šauro velo sporta šortu staru ir izkārts iežmiegts kaut kas (vai tas bija krāns vai ola - nav jausmas ) un šis klusā balsī, skatoties mierīgi man sejā saka (vārdus atceros joprojām :D) - "Izviņite, vi mņe ņepodvjažite, štobi ņeboltalsja?" ... Bļ**** :D tajā mirklī no negaidīta pārsteiguma/šoka/izbīļa izspļāvu "Fuj!" un aizgriezos atpakaļ (iekšas trīcēja, jo "beidzot" pirmo reizi saskāros ar šiem te virinātājiem, utml., dzīvojot jau cik gadus Rīgā!), šis arī fiksi bija prom.

Cukurvāvere, nu tā smējos :D :D :D :D :D :D :D :D :D

Elizabete +