Iztieku ļoti labi bez draugiem - ar sevi un mīļoto cilvēku

pēc tavas izveidotās diskusijas, liekās, ka tev tomēr gribās ar kādu parunāties....piemēram psiholoģijas studenti...:-D

Man ir tieši tāpat un vairs par to nepārdzīvoju/nedomāju. Esmu vairākkārt centusies ietilpt "rāmjos" un iet tikties ar meitenēm, kursa biedrenēm (kad tādas bija) utt., bet nu jau esmu atmetusi ar roku. Protams, ir pilnīgi iespējams, ka es būtu daudz sakarīgāks cilvēks, ja vairāk apgrozītos sabiedrībā, tiktos ar citām dāmām un tā, bet tajā pašā laikā, ja negribas, kāpēc spiest?...

Kad esmu cilvēkos, esmu sakarīga, komunikabla, bet that's about it! :-D

Iesaku arī Tev nespiest sevi un nepārdzīvot par kaut ko tādu..

Man tas šķiet pilnīgi normāli. :)

Man liekas ka problēma ir tajā ka tu neesi atradusi savus cilvēkus. Draugi un pažiņas ir laba lieta, bet tas nenozīmē ka viņi var aizstāt īstu draudzību kur neiet runa tikai par tusiņiem un kopīgi pavadīto laiku, bet gan tādiem kuri ir blakus kā dienā, tā naktī. Principā tādi kā uzticības cilvēki. Protams draugs arī tāds gan jau ir, bet reizēm prasās pēc kāda cita tāda uzticības cilvēka kam var visu no A līdz Z stāstīt un nav svarīgi vai jūs bieži runājiet, vai reizi gadā, bet tas cilvēks vienmēr būs pieejams ja vajadzēs un klausīsies.

KISS

protams ir labi, ja par šo var ar kādu parunāt. Bet tas varbūt vienkārši svešs cilvēks.

Doe

jā, vispār pati jau arī esmu atmetusi šīs domas ikdienā, bet līdz ko ir kāda attiecīga situācija, ka es atceros par šo tēmu, tad kaut kā liek atkal par to padomāt. Īpaši ja to saka mans draugs.
Bet katru reizi nonāku pie secinājuma, ka vēlos dzīvot tā kā man pašai ir labi.

Miss Joker

tas, ka neesmu atradusi īstos cilvēkus, tad tiesa. Dzīvē man ir agrāk vienmēr bijusi viena labākā draudzene, bet tikai viena un mēs tikāmies ļoti bieži. Draudzene, kurai varēja uzticēt visu un es varēju būt viņas klātbūtnē brīva, tāda kāda es esmu.
Taču šeit es drusku piemērojos kursa biedru interesēm, domām, lai nebūtu tā ka esmu savādāka, bet jau šī piemērošanās norāda, ka neesmu brīva attiecīgajā sabiedrībā, tātad nejūtos tur labi.

man arī citus cilvēkus nevajag blakus, pietiek ar mīļoto! parunāties varu ar viņu, mammu māsu! ir man viena draudzene, bet viņas problēmas viņa man krauj virsū, un es pēdējā laikā cenšos viņu ignorēt! es tāda nesabiedriska esmu!!

ak jā, ja man gribas ar kādu bazarēt, tad to varu šeit :D

man nav vajadzības ar kādu tikties uz sarunām, man tas drīzāk atņem enerģiju

Izklausās, kā citāts no kārtējā introvertas personības apraksta. :) Pēc tevis stāstītā kļūst skaidrs, ka esi ļoti introverts cilveks. Pašai īsti ideju, ko tev ieteikt nav, jo liekas kamēr tev pašai labi, viss kārtībā. Vienkārši nepieciešams izglītot apkārtējos par to, ka visi nav vienādi, un ka introvertiem cilvēkiem ir savas vajadzības. Huffington Post šī ir iemīļota tēma, vismaz mani draugi, kas savi sauc par introvertiem, šēro šādus how-to-interact-with-introverts sarakstus ar lielu entuziasmu, tātad laikam ir trāpīgi.:-D http://www.huffingtonpost.com/introvert-dear/introvert-introjis_b_7427560.html

Cenšos par to aizdomāties, kad komunicēju ar introvertiem, bet tur jau ir tā sāls, ka pat introverti šad tad, ļoti reti, bet tomēr vēlas komunicēt ar dažiem, ļoti rūpīgi izvēlētiem cilvēkiem. :-) Izklausās, ka tev tā nav nekad?
Mans draugs šai ziņa ir līdzīgs, viņš nevēlas pavadīt laiku ar citiem cilvēkiem, meklēt draugus, un es esmu tā, kas cenšas viņu izdabūt no mājas un radīt stiuācijas, kur viņš satiek savus draugus vai varētu iegūt jaunus, jo redzu, kā viņš staro, kad atnāk mājās no tikšanās ar foršiem cilvēkiem. (l) Varētu teikt, ka mums ir tā pati situācija, tikai mainītām lomām. Vai tas baigi krit uz nerviem, ka kāds laiku pa laikam saka, ka tev jāiet satikt draugi, un varētu saorganizēt to un šito? :)

Šis te jau ir te redzēts, bet lai iet vēlreiz. Sorry par spamu, ja kādai nepatīk. :)

Man liekas ka problēma ir tajā ka tu neesi atradusi savus cilvēkus.

tu te tā pozicionē to visu, it kā visi pārējie būtu neizglītoti un neinteresanti, ka tev no saviem augstumiem nav neviena ar ko gribētos vispār komunicēt.

Es Tevi pilnībā saprotu, tik pēc pieredzes saku - vīrietim nav jāpilda draudzenes funkcija. Varbūt viņš Tev uz to norādīja, jo viņam Tevis mazliet par daudz? Būtu labi, ja Tev būtu vismaz vēl viena cita uzticības persona, kā te teica - ne tusiņbiedrene, bet reāla draudzene, kas būs gan dienā, gan naktī. ?

nannerle, bet ir tādi cilvēki, kuriem tiešām komunicēt ar lielāko vairumu nav interesanti. vari saukt viņus par iedomīgiem vai kādiem. bieži tas notiek, ja cilvēks nāk no mākslinieciskas profesijas, piem., nu un neinteresē viņu par kosmētikām vai auto runāties. tas tik kā piemērs.

tu te tā pozicionē to visu, it kā visi pārējie būtu neizglītoti un neinteresanti, ka tev no saviem augstumiem nav neviena ar ko gribētos vispār komunicēt.

Koa? Tu mani esi pārpratusi jo tā tas tiešām nebija domāts. Tu man piešauj iedomību un ko tik vel ne pašlaik, lai gan es runāju par virspusējiem draugiem (kas protams arī nav slikti), bet ir arī īsti draugi ar kuriem tiešām tu vari būt pilnībā tāda kāda esi, nav nekas jāslēpj, anv jākaunāsu utt. Cilvēki kas pieņem tevi tādu kāda esi, nenosodot un neaprunājot.

Un man personīgi ir interesanti komunicēt ar dažādiem cilvēkiem, bet tas tomēr nogurdina reizēm, nesaku ka tas nav labi, bet reizēm tas ir virspusēji. Kur pretī tad kad tu esi ar savējiem, tad tu atpūties un tiešām no sirds pavadi ideāli laiku pat ja viss ko dari ir visu vakaru runā par drēbēm vai kāds ārā ir laiks.

Protams, pēc apraksta jau viss šķiet ok. Iespējams draugam šķiet, ka visu laiku esi tikai ar viņu. Nezinam kāda Tev ir ikdiena, varbūt viņam šķiet, ka Tev ir garlaicīgi, Tev ir kādi hobiji?
Un kas notiktu, ja paliktu bez mīļotā?

Nu kamēr pati esi apmierināta, neredzu vajadzību meklēt draudzību, kura tev nav vajadzīga un liekas apgrūtinoša. No mana skatu punkta tas liekas pilnīgi neiespējami,ka pietiek tikai ar mīļoto vīrieti un negribas nevienu citu. Jo vīrietis nav tas pats, kas labākā draudzene.

Tas ir tipisks pārpratums: noslēgti cilvēki daudzkārt tiek uztverti kā iedomīgi. Diemžēl. :-(

Varētu uzskatīt, ka man ir nedaudz līdzīgi. Esmu domājusi par to - mūsdienu attiecības ir palikušas tik virspusējas - lielākā dala draudzību ir tikai tādas parodijas par draudzību, tāpēc labāk, ka man ir pāris cilvēki ar kuriem varu parunāties, kad man tas ir nepieciešams, tai skaitā māsa, kurai patiešām varu uzticēties. Nu nepatīk man tās bezjēdzīgās sieviešu sarunas par neko - es saprotu, ka ja vēl ir saturīgi, bet par to, ka man šodien ir skolā vecāku sapulce, vai ko es appēdu brokastīs - tas nav man!

Ko vēl esmu pamanījusi - sievietes bieži vien dod otrai padomus, kurus paša neievēro. Nezinu, vai man raksturs tāds, vai kāds, bet nu man nepatīk tādi ne-stingri raksturi un lišķības. Un tiklīdz kā redzu, ka cilvēks neatbilst maniem personīgajiem uzskatiem, es viņu izsvītroju, tas ir neuzticos. Un laika pavadīšana ar tādiem tiešām ir enerģijas patērēšana.

Bet ir daudz cilvēki - dziļi, ar dvēseli, interesanti, kuri dod citu skatījumu uz dzīvi.