Čau! Drīkst mazliet pačīkstēt? Ja nē, rullē pāri komentāram :D
Šodien bēdīgi, jo sapratu, ka skolas dēļ netikšu uz mājām. Jāraksta pēdējais gala darbs. Piektdienu darbā jau paņēmu brīvu, bet sapratu, ka ar to vien nepietiks - nāksies bibliotēkā pavadīt arī visas brīvdienas.
Sirds sāp, jo ļoti gribu palīdzēt omei ar ogām. Es zinu, cik grūti viņai ir, viņa tikai nesaka, ka mugura sāp un nogurums gan jau arī ir. Vienmēr esmu apbrīnojusi to spēku un izturību.
Mamma jau mierināja, bet tāpat rūgtums mazliet ir. Es jau zinu, ka viņa neko neteiks, ka mudinās mācīties un tā. Čābīgi tik un tā.
Un mājās jau arī gribas pie mīļajiem. Bet jāsakož zobi un jāpiecieš. Kā arī jāuzraksta tas nolādētais darbs. Pasniedzējs tik briesmīgs ar "visi stulbi" attieksmi, ka motivācijas nav nekādas. (e)