Nekas baigi interesants nav bijis. Interesantākas ir bijušas atlaišanas, kā intervijas. Gadus atpakaļ mēnesi nostrādāju Maximā, riebās līdz vājprātam, haos drausmīgs, vispār nesaprotu, ko darīt, kur kas atrodas, jo reāli laikam biju paņemta uz atvaļinājuma laiku, tad nu mani mētāja no vienas nodaļas uz otru. Tikko pierodi pie vienas, zini, ka skur atrodas, tevi pārmet uz citu, kur atkal neko nevari atrast, pēc kaut kādām rozīnēm jārāpjas pa stalažām līdz pat griestiem, vajadzīgās preces nekad nav vai to nav iespējams atrast, jo viss aizkrauts. Rezultātā mani atlaida, laikam tāpēc, ka es pastāvēju blakus draudzenei kamēr viņa šņabi pērk un pa nakti mani, nesaistītu iemeslu dēļ, aizveda uz slimnīcu, nākamajā dienā darbā, protams, nebiju.
Mēnesi nostrādāju bērnudārzā, kur man tiešām patika un šķita, ka man viss sanāk, sapratos ar bērniem, bērni sapratās ar mani, bija pat puisītis, kurš nebija ar mieru gulēt pusdienlaiku, kā tikai man klēpī. Un tad mani atlaida, par to, ka es kolēģes nevarot atrast ar mani kopīgu valodu, nevarot tikai darboties ar bērniem. Nu principā sanāk, ka atlaida par to, ka es ar viņām neklačojos par smaržām, smūtijiem, neapspriedu viņu iepriekšējās nakts gultas priekus un jaunās kurpes. Sievietes bija gadus 10 vecākas par mani, man vienkārši nebija ar viņām par ko runāt un mani galu galā darbā pieņēma darbam ar bērniem, nevis darbam ar kolēģiem. Bija situācijas, kur viņas abas sēž pie galda, dzer kafiju un klačojas par dies' viņu zin ko, kamēr es viena mēģinu tikt galā ar 15 bērniem, kuri viens otru sit, kāds kaut kur krīt, kādam kaut ko vajag.
5726
