Pedagoģija - LU vai RPIVA?

Man LU PPMF prakse jau pirmajā gadā bija. Un A daļas kursi visās augstskolās liksies bezjēdzīgi. :-D

Belle, ja papūlos atcerēties tās lekcijas, kuras tomēr apmeklēju, Tevis minētos vīrus tajās pieminēja garāmejot. Vajadzība par tiem padziļināti interesēties, rakstot kursus noslēdzošos studiju darbus, neradās. Pašai intereses nebija, jo mana kaislība ir literatūra, nevis pedagoģija.

Paziņa, kas mācījās RPIVA par pirmsskolas/sākumskolas skolotāju, stāstīja, ka daudz kas no mācītā ir garām, jo učuki stāsta lietas, kuras mūsdienās vairs nedarbojas.

Es bišķi šokā! :-O Kā tā var būt, ka pedagogiem ir kursi uzņēmējdarbības vadībā un projektu vadībā, bet nav pedagoģijā (t) Kādas tad ir tās pedagoģiskās pamatnostādnes, pēc kurām jums būtu jāstrādā? Didaktika, metodika, mācīšanās stratēģijas - kā ar tām? Kā var kādam kaut ko iemācīt, ja paši nemācās kā notiek kognitīvie procesi un kā mācību metodika tos ietekmē?

Zināju, ka būsi pārsteigta! :-P

Varbūt tas ir iemesls, kāpēc liela daļa meiteņu pirms katra stundas plāna/konspekta gatavošanas (biežs uzdevums vecākajos kursos) jutās kā baltas lapas: ko?, kā? un, galvenais, kāpēc?

Bija diezgan dziļš literatūras didaktikas kurss: ar pieejām, metodēm - sākot no tradicionālajām līdz kritiskās domāšanas met., tur arī bijām spiestas lasīt daudz teorētiskās literatūras, konspektēt utt.
Redz, iepriekšējā teikumā jau iezīmējas tendence - bijām spiestas. Vairums meiteņu lasīja ļoti maz - gan mācību literatūru, gan to, kas daiļa.
Viena no lietām, kas man šajās studijās pietrūka visvairāk - likumsakarīga sasaiste starp mācītajiem kursiem, to loģiska secība. Piemēram, to pašu lit.didaktiku apguvām jau pēc pirmās nopietnās prakses.
Tāpēc pieminēju iekļaujošās izglītības kursu (Dažādība skolas pedagoģiskajā procesā), kurā tiešām guvu praktiski pielietojamas, vērtīgas zināšanas. Tur daudz tika runāts par konstruktīvisma principos balstītu mācību procesu, diferenciācijas iespējām stundā, attiecību skolēns-skolotājs variantiem un to, kurš no tiem ir aktuālais mūsdienās.

Tā visa rezultātā es studijas dēvētu par nekvalitatīvām un absolventus par drīzāk nesagatavotiem skolotāja darbam. Kā uz jautājumu par to, vai pēc augstskolas beigšanas strādās skolā, atbildēja kāda mana kursabiedrene: Varbūt, bet noteikti izlaidīšu vienu gadu - lai pamācītos.

Jau pieminēju, ka entuziasms un skolotāji no dieva ir atsevišķas sarunas vērta tēma, bet no klātienes studijām tomēr gaidīju vairāk.

Njā, es joprojām šokā! (t)
Btw - pēc oficiālā viedokļa, kurš skolotāja un skolēna attiecību variants tad ir aktuālais mūsdienās Latvijā?

Sadarbības modelis, kurā skolotājs ir ceļa rādītājs, iedvesmotājs un balsts, bet ne neapstrīdama autoritāte, visgudrais patiesības paudējs. Skolēnā centrēts mācību process, karoče. Tu jau redzi, ka skaidrojumā esmu izpaudusies pati, nevis norādījusi to precīzu kā no grāmatas. No galvas, protams, neatceros.

Vēl kas: te nu es iebridīšu mazlietiņ svešā lauciņā, bet, runājoties ar kursabiedrenēm, kuras ieguva arī sākumskolas skolotāja kvalifikāciju (katra apguvām 2 programmas: pamata - latv.val.un literat. un vēl vienu), biju pārsteigta, ka piemēram, matemātiku viņām māca pamatskolas līmenī. Viens no eksāmeniem izpaudās šādi:
Pasniedzējs: O, skatos, esmu Tev ielicis 7. Vai tevi šāds vērtējums apmierina?
Studente: Nea.
Pasniedzējs: Un kādu tu vēlētos?
Studente: 10.
Studente izpilda vienkāršu (matemātisku, protams!) darbību un saņem savu izcilnieces vērtējumu.

Varbūt esmu pārlieku prasīga (pret apkārtējiem...), bet man šķiet, ka vajadzētu mācīt vismaz vidusskolas līmenī. Tagad nepārsteidz, ka, mācoties 3.klasē, vērsos pie skolotājas ar jautājumu par kādu uzdevumu Cieto riekstu krājumā. Viņa atbildēja, ka esot kārtīgi jāpadomā. Neizdomāja.

Ai, šādi varētu turpināt un turpināt, bet labāk ne, jo pati esmu slinkuma iemiesojums un tādu skolotāju kā sevi es skolēniem (pagaidām) nenovēlētu.

Nu jau, nu jau, Nordic, drusku tā kā paštaisni. Pedagogam galvenais nav zināt vecus teorētiķus. Tā nav socioloģija, kur jāsaprot teorijas, lai varētu analizēt mūsdienu sociālos procesus. Pedagogam vispār visam vajadzētu būt vienai lielai praksei, manuprāt (ja runājam par sākumskolu/pamatskolu). Ja runājam par vidusskolu, tad jākoncentrējas uz konkrēto mācību priekšmetu. Pedagogs ir pedagogs, viņš nav akadēmiķis.

NordicBelle ir Norvēģijā, tāpēc nebrīniespar šādu viņas domu gājienu.(t)

Patiesībā, augstskola man neko nedeva, tikai prakse un pieredze darbā ar bērniem. No augstskolas ieguvu tikai nepieciešamo dokumentu.

Respektīvi, lai iemācītu nav jāzina kā mācās? (t) Šķiet, ka pat LSPA tam pieiet nopietnāk.

Kaut kur lasīju, ka sieviete b/d strādā jau 10 gadus un viņa joprojām nesaprot, kamdēļ nepieciešams bakalaurs. Papīra dēļ, paņem 1.līmeni un miers.

Studēju RPIVA'ā nu jau maģistros. Arī es pirms 5 gadiem biju izvēles priekšā - LU vai RPIVA. Toreiz devos uz "atvērtajām durvīm", lai pieliktu punktu savām šaubām. LU jau ieejot man nepatika. Es pat nezinu, kas tas bija, bet man nepatika un viss. Arī tālākajās sarunās, kur tikāmies ar pasniedzējām bija skaidri redzams, ka viņi nav īpaši ieinteresēti un šāda attieksme būs sagaidāma arī studiju procesā. Man vienkārši nepatika tur nekas, savukārt, RPIVA man patika telpas, patika vide, patika ieinteresētā attieksme. Visu sīki un smalki izskaidroja. Protams, to var saukt par labu pašreklāmu vai PR, bet es joprojām nenožēloju savu izvēli, jo šajā iestādē jutos labi par spīti tam, ka bija arī grūti brīži kā jau katram studentam.
LU bija maz budžeta vietu, RPIVA'ā krietni vairāk. Tas man bija ļoti nozīmīgi. Paziņa toreiz aizgāja uz LU un vēlāk pārnāca pie mums, jo LU jau tā mazās budžeta vietas 2. pusgadā pēkšņi samazināja bez brīdinājuma, vienkārši nostādīja fakta priekšā.
Vēl viens "-" ir tas, ka LU ir maz prakses( RPIVA'ā prakse jau no 1. kursa), bet ļoti daudz teorijas, bet tajā pat laikā pedagogiem nav elementāras pratiskās zināšanas, kā , piemēram, uzrakstīt pareizi tik elementāru lietu kā mērķus un uzdevumus nodarbībām. Vairākas manas kursa biedrenes ir izlīdzējušās LU meitenēm rakstot mērķus un uzdevumus vai labojot konspektus. Manuprāt, tā ir elementāra lieta un ja profesionāls pedagogs nav spējīgs noformulēt mērķi un uzdevumus, tad kādas ir prasmes plānot nodarbības, savu darbu. Tas jau nav tikai studiju laikos, arī pēc tam. Agrāk strādāju ar 3 meitenēm, kas no LU. Ikdienas vidē tur bija bardaks nodarbībās pii, bet arī tā var būt individuāla iezīme. Nesaku, ka LU vainīga. Tie ir mani personīgie novērojumi. Arī manā kursā RPIVA'ā bija meitenes, kas neko nesaprata un paklausoties nodarbību izklāstos likās dziļš purvs.

Domāju, visu nevar dalīt "melns" vai "balts" kategorijās. Nejēdzīgi studiju priekšmeti un pasniedzēji ir gan RPIVA'ā, gan LU, domāju arī RTU un citās augstskolās, specialitātēs, studiju virzienos...
Ir jārēķinās, ka studiju procesā būs dažādas emocijas un mirkļi - būs vieglāk un būs grūtāk.

Leta, tev PM.

Hanna!, tas nav domāts kā pārmetums, vienkārši intereses pēc. Ja Tevi neinteresē pedagoģija, kāpēc Tu izvēlējies studēt pedagogos? Ja turklāt vēl studijas esot nekvalitatīvas, tad kāpēc tērēt savu dārgo laiku un uzreiz neizvēlēties kaut vai to pašu Kultūras akadēmiju vai filologus, kur izglītība par interesējošo sfēru ir plašāka un, iespējams, ir labākā kvalitātē un nav pedagoģijas priekšmetu. Vienkārši neizpratnē, kā cilvēkiem nav žēl sava laika, tērējot to studijām, kas lielos vilcienos neinteresē :-D

Lai kāpinātu Nordic belle sašutumu, atļaušos izvirzīt hipotēzi, ka pedagoģiju nav iespējams "apgūt". Labs pedagogs ir personības attīstības pakāpe nevis akadēmisko/praktisko zināšanu kopums.

Piekritīšu Effy viedoklim un teikšu līdzīgi - pedagoģiju nevar iemācīt. Tāpēc arī ir tik dažādi pedagogi. Pat salīdzinot studentus - mums visiem akadēmija "dod" (šis nav īstais vārds, bet izmantoju to ilustratīvi) vienādi, bet refleksijā, vēlāk plānojot savas nodarbības, aktivitātes ar bērniem , balstoties uz teorētisko pamatu, rezultāts ir atšķirīgs.

Piekrītu Effy un Leta teiktajam. Bez talanta arī nekas dižs nebūs.

Visas atcerās A daļu, bet par B daļu klusums :D
Māca gan didaktiku, gan metodiku un stratēģijas. Un Vigotski arī zin. (Pie tās pašas Danielas, kas ir lieliska, btw) Tikai tas notiek atbilstošās specialitātes vai mācāmā priekšmeta ietvaros. Galvenā specialitāte ir sadalīta ļoti sīki. Atkal precīzi zinu par angļiem - ir kā mācīt gramatiku, kā vocabulary, kā prasmes, atsevišķi metodes, svešvalodas didaktika, modeļi. Nu nav tas velns tik mells kā mālē.

Leta
Es domāju, ka šis ir vairāk raksturīgs LU, bet vienkārši studenti tādi, kas noteikti ir arī RPIVA. Ciest nevaru rakstīt plānus, taču reālā pieredze klases priekšā rāda, ka sanāk un bardaka nav. Nu nav man lieliskā talanta visu smuki uzlikt uz papīra, taču to pašu stundu kā microteaching novadu lieliski. Go figure..

Bet jāpiebilst, ka dzīvojot kojās ar RPIVA studenti, radās iespaids, ka RPIVA viss ir stingrāks. Tāpēc palieku pie viedokļa, ka pirmsskola ir jāstudē RPIVā

tpū, tobiš es nedomāju, ka tas ir raksturīgs LU