Labāk pārzinu situāciju LU PPMF.
Bardaka izpausmes:
1) Bezjēdzīgi A daļas (vispārīgie) priekšmeti;
2) Kaudze atrakstīšanās darbu (ieskatam tematikā:
https://www.youtube.com/watch?v=g98HEinWuuY);
3) Vienaldzīgi pasniedzēji, kuri atnāk, pusotru stundu lasa prezentāciju, kuru demonstrējuši studentiem jau gadus desmit, aiziet;
4) Prakse tikai 3.kursā (tā ir gan LU, gan RPIVĀ), līdz ar to tie studenti, kuri nestrādā profesijā, to, vai viņiem arods patiks un padosies, uzzina vien tad. Daļa pēc pirmās prakses studijas pamet;
5) Nepārdomāts lekciju grafiks (abās mācību iestādēs). Ir bijuši semestri, kad lekcijas notiek 2 dienas nedēļā. Kāpēc tās nevarētu savietot 3 gados 4 gadu vietā?
Kontrastu nodrošina atsevišķi pasniedzēji - savas jomas pārzinātāji un entuziasti. Sarunās ar viņiem dažkārt aizmirstas, ka vēders kurkst un gribas mājās.
Mani personīgi sarūgtināja arī tas, ka programmā, kurā mīlestība pret literatūru šķiet
automātiska, mācās ļaudis, kas pūš un elš par katru novelīti, kas izlasāma. Savstarpēju sarunu par kultūras norisēm tikpat kā nav. Kad kāds no pasniedzējiem ieminas, ka pedagogam pašsaprotamā kārtā būtu jāorientējas mākslā, vēsturē, politikā, atkal atskan žēlas nopūtas un sejās neizpratne. Bet tā man tāda personiska problēma, papurpināju un pietiks.
Jāpiemin, ka bērnudārzā varēsiet strādāt jau teju no studiju pirmās nedēļas, tāpēc, ja izvēlētā studiju programma ir
uķi puķi, 4.punktā minētā problēma izpaliks. Protams, var strādāt arī skolā, bet tur tomēr prasās vienu/ pāris kursus iepriekš pamācīties.
Saprotams, jāatgādina, ka ļoti daudz atkarīgs no paša studenta. Ja ir liela pašdisciplīna un vēlme sevi pilnveidot ārpus studijām - iespējas atradīsies vienmēr. Manis rakstītais raksturo vilšanos tieši augstskolā pavadītajā laikā.