Pēdējā laikā sasāpējusies viena lieta. Esmu attiecībās teju 8 gadus- iepazināmies jauni (17 gados), šobrīd abiem 25 gadi, 5 gadus dzīvojam kopā, esam pabeiguši augstskolas, iekārtojušies labos,stabilos darbos, pastāvìga,laba dzīvesvieta ir (pagaidām tik īrējam,jo krājam iemaksai). Vārdu sakot,nekā mums netrūkst tìri sadzìviski. BET, pēdējo pusgadu mani patiešām nomāc domas, kāpēc mēs neprecamies!? Ir pienācis tas brìdis,kad prasās pēc nākamās attiecìbu stadijas. Negribas vīrietim to uzspiest vai izdīkt, pa jokam pie attiecìgās tēmas esmu izmetusi tekstus: "nu kad mēs precēsimies?" Utt. Protams, šādus jautājumus adresē arī citi. Viņam tik viena atbilde-nu kaut kad jau vajadzētu. Tomēr man ir sajùta,ka viņam to negribas vai ir bail, jo, kă pats reiz izteicās, viņam darba biedri saka, ka sievietes pēc kāzām dikti mainoties. Brīžiem liekas,ka varbùt es tomēr neesmu tā" īstā"?
Tas ir stulbi, bet es savā galvā esmu devusi termiņu-līdz 8. gadadienai (kas ir pēc mēneša) un ja tad nesagaidìšu kādu bildinājumu-kravāšu mantas. Tas ir dīvaini, jo pa lielam jau viss attiecībās ir kārtībā- dzīvojam saticìgi, ir kopīgas intereses, kopīgi draugi, cieņa vienam pret otru. Kaisle gan norimusi, sekss ir aptuveni 1x nedēļā un ir pienācis tas brīdis,kad arī man attiecības negribas vairs atsvaidzināt, jo no drauga puses atbildes nav, ne kādu aktivităšu organizēšanā, ne kur citur no viņa puses nejūtu iniciatīvu.
Kādi ir jūsu viedokļi, ieteikumi, pieredze? Vai ir vērts no tik ilgām attiecìbām mesties prom, kaut gan jùtu, ka vēl mīlam viens otru, vai arī gaidìt to mistisko brìdi, kad viņš beidzot sadūšosies apliecināt,ka esmu tā, ar kuru pavadīt dzìvi?
Piedotiet par palagu:-D
605
