Sveikas. Vēlētos uzzināt jūsu viedokli par manu situāciju. Esmu kopā ar savu puisi diezgan neilgu laiku jeb 7 mēnešus. Šķiet, ka esam pilnīgi pretstati. Viņš mežāzis, es vēzis. Sākumā tas šķita pieņemami. Es vienmēr esmu pieradusi būt aktīva un pozitīva, viņam ierastais tēls ir kluss, nopietns puisis, tomēr dažreiz sajūta, ka viņš tāds ir tikai ar mani, jo draugu lokā bieži vien ir tas, kurš pirmais uzsāk sarunu un uztur to. Kopā ar mani tā nav. Viņš jau minēja, ka ir kautrīgas dabas cilvēks. Protams, es jau uz to pievēru acis, jo šķita, ka ar laiku jau tā nebūs un pāries tas. Pēdējā laikā mana attieksme arī pret puisi ir mainījusies. Esmu kļuvusi samērā auksta. Dažreiz pat negribas ar viņu kontaktēties, jo šķiet, ka vairāk neko kā vien sūkstīšanos par dzīvi es nesaņemšu. Mans prieks šķiet, ka ir izzudis. Arī draugi to ir novērojuši, ka esmu strauji mainījusies. Pašreiz nezinu, ko iesākt. Attiecības ir iestigušas. Man trūkst mīļuma, sapratnes un pozitīvā skatījuma. Nosvēros uz to, ka šķiršos no šī puiša, bet tomēr man to ir grūti izdarīt. Viņš par šiem maniem dusmu uzplūdiem stipri pārdzīvo, saka, ka mīl un mēs varot situāciju uzlabot, tomēr man ticības īsti tam nav. Ko iesākt? Grūti ir aiziet un arī grūti ir palikt.
3
