Esam kopā nepilnu gadu, nesen sāka strādāt tādā kā krogā, nav konkrēts amats, vienkārši palīdz tam, kuram dotajā brīdī nepieciešams. Sākumā teica, ka pastrādās, palīdzēs, tagad jau taisās palikt pavisam. Stundas garas, celjas 7 no rīta un mājās 11 vakarā, vēl neviena brīvdiena nav bijusi. Man kaitina, tracina un ēd nervus, ka tik trakā darbā taisās palikt. Kad tad būs laiks mums? Pie tam strādā tikai starp sievietēm, nostrādājis kādas 5 dienas un jau facebook naak uzaicinājumi no jaunajām kolēğēm. Pēc dabas esmu ļoti greizsirdīga, un man ļoti smagi samierināties ar šo situāciju. Jautāju, kāpēc nevar strādāt darbu pa savu specialitāti, atbildēja, ka tas darba vinam riebjoties. Ai, esmu dikti nikna, man pat uznāk domas par šķiršanos.