Vai Tu gribi bērnus?!

Man laikam būtu žēl, ka vīrieša viedoklis ir izmainījies. Ko nu?! Citādā ziņā jebkurš viedoklis ir viedoklis un tas būtu jārespektē.
Es noteikti gribu bērnus, kādus 2-3, bet šobrīd vēlos pabeigt izglītību, kurai esmu veltījusi ilgu laiku. Pēc tam noteikti!

Nevēlos un nekad neesmu vēlējusies, tas nav priekš manis. Tā kā man ir jau pāri 30, tad saņemu daudzus komentārus šajā sakarā, par kuriem tikai pasmejos. Esmu precējusies ar cilvēku, kas domā tāpat kā es, tāpēc šajā ziņā konfliktu nekādu.

Domāju, ka šajā ziņā kompromisu nevar atrast, ja viens grib bērnus un otrs nē, tad šādam pārim nav nākotnes. Nav godīgi ne piespiest cilvēku, kas nevēlas bērnus, kļūt par vecāku, ne arī likt cilvēkam, kas grib bērnus, atteikties no šīs vēlmes.

Es noteikti nepaliktu kopā ar vīrieti, kas nevēlētos bērnus.
Uzskatu, ka bērns ir viens no dzīves piepildījumiem. Un ja mans un vīrieša viedoklis par to nesakrīt, tad nav kopīgas intereses un kopdzīve nevar izdoties.

Es bērnus nevēlos. Man ir tā laime, ka mans vīrs to ir sapratis un pieņēmis. Viņš ir izvēlējies dzīvi ar mani, nevis iespējamos nākotnes bērnus. Šis jautājums mūsu starpā ir noskaidrots.

Jāpiekrīt, ka šādā situācijā kompromisu nav, jo būt pa pusei ar bērniem nav iespējams.

Ruby1234, ja Tu pavisam noteikti zini, ka vēlies bērnus, savukārt vīrs nē, tad ir skaidrs, ka tur nekas nesanāks, protams, var jau mēģināt viņu pierunāt, bet šādā gadījumā tas neko labu nevar nest arī tad, ja Tev tas izdotos. Tev ir jārespektē viņa viedoklis un jāizlemj, kā pati dzīvosi tālāk, vai Tev tas ir pieņemams vai tomēr nē.

Un ja mans un vīrieša viedoklis par to nesakrīt, tad nav kopīgas intereses un kopdzīve nevar izdoties.

Šim piekrītu. Vienīgais - viedoklis var mainīties.


Pati vēl esmu jauna - tikai divdesmit. Vēl negribu bērnus. Kādreiz? Varbūt.

Tā ka man bērni ir svarīgi - es tādu sūtītu dillēs...
Man pašai ir viens un noteikti gribu vēl vienu :) Arī vīrs grib

Pamanīju citu tēmu. Varbūt vainīgs tas notikums starp tevi un viņa varmācīgo brāli? Man šķiet, tas licis viņam mainīt domas...:-(

Pilnībā piekrītu flyflyhighup teiktajam. Man ir tieši tāpat - bērnus nevēlos un nekad neesmu vēlējusies. Ir palaimējies atrast cilvēku ar kuru šajā viedoklī domas sakrīt, jo jau pašā attiecību sākumā šī tēma tika izrunāta.
Tiesa gan, autores gadījumā situācija ir mazliet sarežģītāka, jo, ja attiecību sākumā abi ir plānojuši bērnus, bet tagad viena puse pārdomā, tas otram cilvēkam ir nepatīkams pārsteigums. Ko lai iesaka? Samierināties ar to vai arī nē. Manuprāt, mēģināt otru piespiest mainīt domas, nesīs tikai vēl vairāk nesaskaņu pāra attiecībās, un rezultātā laimīgs nebūs neviens - ne sieviete, ne vīrietis, ne bērniņš.

Jums problēmas ir daudz nopietnākas par grib/negrib bērnus. Vai nu jums abiem vajag doties pie kāda profesionāļa, kas palīdzētu tikt pāri un sakārtot attiecības vai arī šķirties, jo viņš tam pats netiks pāri. Tas, ka viņš negrib bērnus ir aizbildinājums - viņš vienkārši nav drošs, ko vēlās. :-|

Cāļa forumā ir ļoti interesanta tēma par cilvēkiem, kam ir bērni un kuri to nožēlo un ar to saistīto stigmu. Tiešām interesanti palasīt, domāju, tas ir aktuāli pāriem, kur viens nav vēlējies mazuli, bet tomēr dažādu iemeslu bērns ir radies.

Sveši bērni man nekad nav sevišķi patikuši, bet tagad gandrīz visām draudzenēm ir mazie, viedoklis ar ir mainījies - viņu bērni patīk un savu arī dikti, dikti gribu! Pat vairākus, ne tikai vienu :) Draugs domā līdzīgi, lai gan par to daudzumu vēl šaubās, viņam pietiktu ar vienu, nu maksimums diviem, es gribētu divus vai trīs :)

Domāju, ka tev tas bija diezgan nepatīkams pārsteigums, domas diez vai tā vienā dienā viņš mainīs, uzspiest nebūtu labi, bet pašai viņa dēļ no savām vēlmēm atteikties ar ne .. pat nezinu, situācija ne no tāk vieglākajām :(

Viedoklis mainas un esmu parliecinata, ka ap gadiem 40, ja ne atrak vairums nozelos to, ka bernu nav.
Tava situacija laikam nebutu diez ko meginat pierunat, ka jataisa bebis. Ja vel jauni, nav kur steigties. Laiks iet, domas mainas. Vins tev ta biezi no vienas domas uz citu leka?

Jā, es ļoti vēlos bērnus ar laiku un arī otra pusīte vēlas. Jau attiecību sākumā tas tika izrunāts, vispār es laikam visās savās nopietnajām attiecībās esmu to pateikusi jau sākumā. Un man prieks, ka arī viņš vēlas un domas nav mainījušās. :-)

Vinsh ir izteicis viedokli, ka varbut vienu velas, bet taa ap 40 gadiem. Es savukart baidos uz to palauties un baidos ari, ka tik velu var vairs nepaspet.

Besame-noteikti piekriitu,ka viedoklis var arii mainiities abaam puseem.Vienmeer atceros savu draudzeni,kura vienmeer teica ,ka nekad nebuusot beernu tajos 20+,bet beigu beigaas ir 3 deeli!
Man liekaas ,ka muusu dienaas daudzi cilveeki neveelaas beernus,jo ir loti nogurusi no stresainaas dziives ,vairaak un vairaak grib buut mieraa ,klusumaa.Daudziem beernu uztureesana liekaas loti daargs prieks,baidaas ,ka nevarees tikt galaa.

Ap gadiem 40 vēl ir visas iespējas pie bērna tikt, arī 45 gados :) Un medicīna attīstās, pēc laika bērnu iegūšana vispār vairs nebūs problēma. Ar ko tad bērnu fanes biedēs bērnu negribētājas?

Šajā situācijā autorei ir krietni vien nopietnākas problēmas, par to, ka vnk vurs vairs negrib bērnus...

Tā vispārīgi runājot - ne visi cilvēki ir tik nelokāmi. Ja ir tendence mainīt savas domas, tad ir liela varbūtība, ka "bērnu negribēšana" ir tikai untums/bailes/nezināšana. Ļoti bieži, kad tomēr bērns kaut kādā veidà piedzimst tādam pārim - izrādās, ka nav nemaz tik traki un viss tā harmoniski plūst savu gaitu un neviens necieš, visi laimīgi. Tas gan ir risks, bet tomēr...
Nu nevar cilvēks ar 100% pārliecību apgalvot, ka negrib bērnus, ja viņš nekad nav bijis ne stāvoklī, ne reāli turējis uz rokām savu miesīgo bērnu (ne kādu svešu brēkuli). Ja var paņemt suni vai kaķi aprūpē un nest par to atbildību un rūpēties, tad tomēr ir tendence par kādu nest atbildību, audzināt un rūpēties. Ir tā nepieciešamuba. Un bērns ir krietni interesantāks un īpašāks "mājdzīvnieks".
Manuprāt, tāds reālais skaits cilvēku, kuri tiešām bez reālas pieredzes būt par vecākiem, tomēr spēj intuitīvi skaidri sajust nespēju audzināt savu bērnu, ir ļoti mazs. Visi pārējie - vai nu nav iedziļinājušies šajā jautājumā un vnk neko no tā nesaprot, tāpēc vnk izvairās un domā, ka tas nav priekš viņiem, vai ir citādas bailes un nedrošība, vai vnk uzskata, ka nav vēl īstais laiks (varbūt kaut kad vēlāk). Nu un ir arī tādi, kuru ego ir tik milzīgs, ka spēj mīlēt tikai sevi.

Es nevienu nebiedeju un neuzspiezu savu viedokli. Lai taisa cik gados velas, kadam tas ir normali, kadam atkal ne.

katra
Vai vari ielikt linku uz diskusiju?

Neveelos un nebuus, izsargaajos ruupiigi, bet ja palikshu kaadreiz staavoklii - aborts. Man riebjas, ka cilveki man apkaart biezhi vien iedomaajas, ka vinju dziive ir mana dziive un man vajag tieshi taas pashas lietas ko vinjiem, lai es buutu laimiiga. Un nee,man nav bail palikt vecai un vientuljai, jo ljoti apshaubu, ka visiem vecajiem un pamestajiem cilvekiem nevienam nav beernu. Apshaubu arii uzskatu, ka "tas ir savaaaak, kad beerns ir tavs", jo kaapeec taadaa gadiijumaa ir vecaaki, kas pamet savus beernus, kaapeec ir vecaaki, kas fiziski un emocionaali dara paari saviem beerniem?

Man nav nekaadu iebildumu pret vecaakiem - stipras un veselas jums gjimenes, bet man ir iebildumi pret cilveekiem, kas uzskata, ka dziive bez beerniem ir neveiksmiiga un neizdevusies un uzspiezh sho viedokli man.