Darbošanās ar bērniem! Toreiz un tagad.

Par mani - es ļoti cenšos, lai mana meita nezaudētu interesi par apkārt notiekošo. Lai šie "kāpēc" nezaudētu aktualitāti arī pēc 5, 10 un 15 gadiem. Rosinu viņu domāt, pašai saprast, pašai eksperimentēt. Un, protams, ļoti daudz ko darām kopā - ja viņa tā vēlas.

Par mani - es ļoti cenšos, lai mana meita nezaudētu interesi par apkārt notiekošo.

Lasi viņai avīzes pirms gulētiešans? Man gan pasakas lasija =/

Man gan pasakas lasija =/

Kautbgan tas ir viens un tas pats! Mind blown 0.o

Ja par bērnību un spēlēm (lai gan Minecraft vairāk laikam ir mūsdienu bērnu spēle, ne?), tad es atceros šo. Spēlēju MS DOS. :-D8-)

Es arī atceros, ka ļoti daudz laika pavadīju viena, es arī uzaugu starp pieaugušajiem. Bet arī atceros, ka ar mani darbojās gan mamma, gan ome. Gāju arī dārziņā, sagatavošanā un dažādos pulciņos.

Aktiva feina berniba. Biatlons, tautasdejas,koris kas riebas jo agri n irta jacelas...besija. Ara ar draugiem tauatsbumba, kazaki razbaoninki Rigas centra tas bija eksens. Tas vel caurstaigajamas setas bija visur. Un ja uzejam uz 5 stavu skrienam leja un zvanam pie durvim. Leksana ar gumiju vesela pasaule meitenu, tagad to nemak. Velakas klases ja brivs pec studam un nav treninu, gajam viena pie otra ciemos un jaunakas paltes klausijamies. Vai uz kasetem ko ierakstijam no Busim pazistami. Tagad....ja nav pulcinu un treninu berni...neko nemak...

Kazaki-razboiņiki vispār traka spēle, es no nometnēm atceros! :-O
Lēkšanu ar gumijām arī atceros, klasītes, protams, arī... bet es pavisam par ko citu. Kur bija vecāki, kad tos kazakus spēlēji, ko viņi darīja? :) PSRS laikā jau nu noteikti nestrādāja no rīta līdz vakaram kā tas, iespējams, ir daudziem vecākiem mūsdienās.

Stradaja , mana mamma pavars , tetis jura gaja bojaa. Daudziem vecaki stradaja 2 darbos lai pavilk tu limeni. Ne jau velti katram 3 Rigas bernam uz kakla karajs atslega, lai nepazud.;-)

Mes visu dienu vieni dzivojam, uz treniniem tikai hokejistus veda vecvecaki vai mammas kam iespeja, parejie ka es pasi kulaas. Edu pati, ja ar elektribu kas ari pati...mes macejam visu. Un dzivojam vienu cauram dienam. Nav ka melo ka maz stradajaun ar berniem tupeja.Man viram virene stastija kamer stradaja abi, vecvamma skatijas bernus... siem vispar nelidz tam bija..japelna linenis. Vien suda tv krasainais maksaja 800 kur rublus...a videja alga 200....nu tad\rekini....;-)

;-)

Mēs tieši vakardien ar draugu pārrunājām savas bērnības un secinājām, ka tās bija superīgas.
Man nevajadzēja lielu mammas un tēva uzmanību, pietika tikai palaist laukā ar draugiem, kas tajā laikā bija paprāvs pulciņš. Mēs vienmēr spēlējām dažādas spēles, iekšā dabūt nevarēja (tagadējos ārā nevar dabūt visu to jauno tehnoloģiju dēļ). Īstenībā pat skumji noskatīties, kad aizbraucu uz laukiem, kur pati augu, neviena paša bērnu pulciņa ārā nav. :-/

Arī gāju dārziņā. Pamatskolas gados gāju dažādās dejošanās un absambļos. Man tik ļoti patika (l)

Protams, ka mamma ar tēvu arī laiku veltīja, visur vedāja un ļoti daudz ko iemācīja. Tāpēc mums ar vecākiem ir labs kontakts, jo mēs vienmēr un par visu runājām, daudz runājām. :-)

Man jau šķiet, ka kādreiz cilvēki strādāja tikpat, varbūt pat vairāk. Tikai viņiem nebija tādu laika zagļu, kā ir mūsdienās - telefoni, dators utt. Arī pieaugušajiem tas ļoti zog laiku pat nemanot. (t) Ne velti kādreiz populāri bija nedēļas dārziņi - atstāj bērnu pirmdienā, nāc pakaļ piektdien. Nabaga bērni. (t) Vecākiem nebija laika, jāstrādā, jāceļ komunisms. :-D Daudzi strādāja algotus darbus, pēc tam vakarā nāca mājās - kopa lopus, audzēja visu ko... Ļoti daudz cilvēki strādāja. Mūsdienās daudz ko padara tehnika viņu vietā, un kopumā es teiktu, ka daļa cilvēku mūsdienās ir paslinki - ieritinās pēc darba savā mikrorajona dzīvoklītī pie datora vai seriāla. :-| Daļa, ne visi.
Es ļoti spilgti atceros, ka mamma man stāstīja pašas izdomātas pasakas. Viņai labi sanāca. :-DMācīja tamborēt, adīt, šūt lellēm kleitas. Man bija savs dārziņš, ko kopu. Ar kaimiņu bērniem spēlējāmies līdz tumsai ārā. Vispār bijām patstāvīgi bērni. :-) Vienīgais, kas bija stingri aizliegts - iet pašiem uz upi peldēt. Man jau liekas, ka bērnu nodarbināt ir labi, bet nevajag arī pārcensties. Lai bērns iemācās pats sevi izklaidēt, nodarbināt. Vislabāk, ja ir citi bērni apkārt. Citādi būs tāds, kas visu laiku turas mammas brunčos. :-)

Man bērnība patika, bet tur daudz ņēmos pati ar bērniem, vecāki tad tikai traucētu, dzīvoju laukos, tad vasarās vispār kā no rīta gāju, tā vakarā nācu. :D Vecāki tiešām tā neņēmās ar mani, skolā mājasdarbus palīdzēja, ja vajadzēja, bet tas bija reti. Šad tad veda uz zoo un cirku brīvdienās.

Mans bērns iet dārziņā visu dienu, bet vakaros cenšos pavadīt ar bērnu. Mācīšana sanāk mazāk, jo ,mans bērns visu iemācās caur savu pieredzi, nevis ja viņam visu laiku bakstīšu un teikšu priekšā, kā arī nemāku normāli mācīt. Darām visu kaut ko kopā un tā arī viņš mācās. Siltā ļaikā un tagad, kad vakari gaišāki ejam pēc dārziņa ārā, tad nākam iekšā un jau mazais jātaisa uz gulēšanu.

Tā kā bērns vēl ir pārāk mazs, lai atstātu bez uzmanības, tad pašsaprotami, ka visur es esmu klāt vai kāds cits pieaugušāis, bez uzmanības bērns nepaliek. Nav iespēja gulēt un sauļoties, ja bērns kaut kur citur. :)

Lielākā daļa bērnu vairāk vai mazāk tomēr aug savā nodabā - pinterest ir skaisti apkopotas ilūzijas par to, kā mēs gribētu dzīvot. Realitātē, ja vecāki strādā (ekonomiskā situācija ir tāda, ka lielākoties abiem vecākiem ir jāstrādā), tad laika bērniem atliek tik, cik atliek. Darboties ar bērniem, protams, ir lieliski, bet nu nevajadzētu uzskatīt, ka esi slikta māte, ja nevari stundām ilgi ar bērnu kopā darināt māla ķobīšus. Un tām, kas apgalvo, ka labām mātēm pietiek laika māla ķobīšiem, jāatceras, ka laiks ir ļoti liela privilēģija, ko daudzas ģimenes diemžēl nevar atļauties.

Es augu savā nodabā, ar vecākiem kopā darbojos ļoti maz, tik, cik palīdzot dažādos darbos. Vecāki daudz strādāja, bet es noteikti nejutos atstāta novārtā, jutos un joprojām jūtos ļoti mīlēta. Vai es gribētu saviem bērniem pinterest bērnību? Jā, protams. Taču saprotu, ka tas tā visticamāk nebūs.

Es laikam esmu neveiksmīgi noformulējusi tēmas pieteikumu. Citi bērni vai bērns viens pats neattīstīs sevī līdzcietību un empātijas spēju, negūs nekādas garīgas vērtības un nekādā veidā nevairos savu emocionālo inteliģenci. :-/ Tas ir vecāku / to cilvēku, kas bērnam ir līdzās, uzdevums.
Protams, spēlēties ir forši un mēs visi atceramies no bērnības foršas spēles un draugus! :) Es cenšos ievirzīt sarunu tieši par vecāku iesaisti - nevis vienkārši izlasot grāmatu pirms miega, bet pastāstot, kāpēc princesei sirsniņa sāp.
Man, piemēram, šķiet, ka mūsdienās ļoti liela atbildība tiek uzlikta skolai - ka tur to bērnu "skolo" un "attīsta" un mājās ir vien jāpārbauda nedaudz jāpalīdz, ja kaut ko nesaprot. Bet skolas viela nav vienīgais, ko bērni iemācās skolā un tam, manuprāt, uzmanīga vispār netiek pievērsta. :-/

Man bērnība bija ļoti skaista un laimīga (l) Kad biju pirmsskolas vecumā, vairāk dzīvojos vecvecāku mājā, jo vecāki daudz strādāja. Vecvecāki mani ļoti lutināja, visādi izbraucieni, kafejnīcas, zoo , kino un saldējums bija ikdiena. Tāpat arī blakus dzīvoja bērnības draugi, ar ko spēlējām visādas spēlēs un taisījām nedarbus. Man nekad nebija garlaicīgi, atceros, kā ļoti skaistu laiku. Nekad neesmu bijusi pamesta novārtā, vienmēr vecvecāki ar mani spēlējās, runājās, braucām peldēties, mācījāmies. Svētkus vienmēr svinējām ar vērienu, gan Ziemassvētkus ar Ziemassvētku vecīti, gan Līgo un Lieldienas ar Lieldienu zaķi, kura saldumus un dāvaniņas es meklēju pusi dienas pa visu apkārtni, vienmēr viņi centās ļoti, lai man svētki būtu īpaši. Bija jauki.
Kad sāku iet skolā vairāk ar vecākiem darbojos. Braucām ceļojumos, ekskursijās pa Latviju katru nedēļas nogali. Atceros, kā es sēdēju mašīnā un vienmēr bubulēju : "atkal tās pilis...", kad vecāki kārtējā svētdienā aizveda uz kādu skaistu LV pili vai noorganizēja kādu citu ekskursiju ar kādu vēsturisku objektu :D Tādā ziņā man ir ļoti paveicies ar maniem ģimenes locekļiem, nekad neesmu bijusi atstāta novārtā, vienmēr man tika noorganizētas nodarbes, atpūta, arī pulciņi un nometnes, ko skolas laikā daudz apmeklēju.

Vīram atkal bijusi tāda bērnība, ka dzīvojies pa laukiem, viens pats pa āru dauzījies, bez vecāku īpašas uzraudzības. Nekādi izbraucieni, ceļojumi, kafejnīcas, nometnes. Man tas kaut kā laikam nav līdz galam saprotams. Ok, laukos savādāk, Rīgā ir citādi.
Un tomēr uzskatu, ka vecākiem ir jāuzrauga bērni, jānodarbojas ar viņiem.
Zinu, ka maniem bērniem būs tas viss, kas bija man, gan nometnes, gan ceļojumi, gan dažādi pulciņi, un zinu, ka mēs ar vīru vismaz būsim tik labi vecāki, lai atrastu tam bērnam laiku vismaz 2h vakarā, lai ar viņu parunātos un paspēlētos. Kā arī noteikti organizēsim aktīvas un interesantas brīvdienas. Maniem bērniem nebūs tāda dzīvošanās savā vaļā. Centīšos viņiem veidot tik pat laimīgu bērnību, kāda bija man (l)

Manā bērnībā sīkajiem vecāki klāt nesēdēja- visi dzīvokļu mājas bērni (bijām kādi padsmit) kopā dzīvojās, spēlējās pagalmā no rīta līdz vēlam vakaram. Iekšā gājām, lai paēstu, padzertos un gulētu :D cik atceros, visiem vecāki bija aizņemti darbos.
Garākas runas par dzīvi utt. parasti notika ar omi/opi, jo viņiem bija vairāk laika mums pieslēgties.
Par to atsevišķo darbošanos- uzskatu, ka katram jādara tas, kas interesē. Ir tikai normāli, ka sīkais negrib sauļot dibenu kāpās kā mamma vai dirnēt blakus grilam kā tētis. bērniem ir daudz jākustas :)

Salomē es uzskatu, ka bērnam ir jāvelta laiks, gan darba dienu vakaros, gan brīvdienās. Ir jāparunājas, japamāca. Tās pašas nometnes, pulciņi šo to iemāca bērnam. Vēl uz uzskatu, ka bērnam ir nepieciešamas daudz aktīvās atpūtas. Es noteikti neatzīstu to, ka bērni mūsdienās var sēdēt n-tās stundas pie datoriem, telefoniem un planšetēm. Manuprāt, vecākiem ir jānodrošina dažādas aktivitātes, ģimeniski izbraucieni ar velo, pastaigas, dažādi izbraucieni, pikniki utt.

Vēl es esmu novērojusi to, ka ļoti svarīgi ir vecākiem radīt dažādas tradīcijas saviem bērniem. Man vienmēr bija, kā jau iepriekš minēju, ļoti interesanti svētki, bija mums ģimenē savas tradīcijas, piem. katru Adventi īpaši svinējām, nemaz nerunājot par lielajiem svētkiem. Dzimšanas dienās vienmēr jubilāram bija brokastis gultā un bučas/ziedi/dāvanas.
Redzu, ka citiem bērniem svētki neko daudz neizsaka vai pat vispār netiek svinēti. Nav nekādas ģimenes tradīcijas, kad viņi pieaug, arī paši īsti negrib svinēt svētkus. Manuprāt, svētki un tradīcijas padara daudz īpašāku ikdienu. Tāpēc noteikti saviem bērniem padarīšu īpašas šīs svētku dienas.