Kad uzsākt kopdzīvi?

nedēļa ir pietiekoši ilgs laiks, lai tādas lietas atklātos.

sasmejos...

nedēļa ir pietiekoši ilgs laiks, lai tādas lietas atklātos.

Nav gan, jo tajā nedēļā tomēr piedomās pie tā ko dara un nedara.Jānodzīvo ir ilgāks laiks kopā lai pamanītu visus ikdienas paradumus. Reizēm vajag vairākus gadus lai tos pamanītu pat.

es savu kungu tā pa nopietnam sāku iepazīt pēc gada kopdzīvē. sāku...

Nu, nezinu gan. Iesaku padalīties ar vērojumiem pēc tam, kad tā reālā kopdzīve tomēr būs uzsākta ;)

Mana pieredze rāda, ka par potenciālo kopdzīvi nevar visu izsecināt no tādiem variantiem, kad viens paliek pie otra vairākas dienas nedēļā. Vismaz man neizpalika pārsteigumi :) Piemēram, par kārtīgumu/nekārtīgumu un pienākumu sadali kopdzīvē. To pēdējo ir diezgan sarežģīti izrunāt pirms dzīvošanas kopā, ja tās abiem ir pirmās nopietnās attiecības un nemaz nav pilnas sajēgas par to, ko visu tas nozīmē.
Randiņošana un kopdzīve ir divas dažādas lietas, tur nāk klāt vesela gūzma ar lietām un situācijām, kuru pirms tam nebija. Kopīgi rēķini, varbūt kopīgs budžets, tā pati pienākumu sadale, stress, nogurums, konfliktu risināšana, kad nevar vienkārši aizbraukt prom vai ilgi pūsties uz otru, jaunas pieredzes (kopīgas dzīvesvietas meklēšana, iekārtošana), kādi kaitinoši ikdienas sīkumi, nespēja vienmēr veltīt otram pietiekami daudz laika, kaut gan fiziski esat kopā un miljons citas lietas.

Nu nevajag, ja! Tāda sajūta, ka runa ir tikai par nedēļu... Iedomājamies tagad cik šādu nedēļu ir mēnesī... Un cik gadā. Es protams ļoti atvainojos, bet cik slīpētam patoloģiskam melim jābūt, lai izliktos par kaut ko daudz labāku šādā ritmā? Un kāpēc kādam tas būtu jādara? Pirmajos kafijošanas randiņos - ok, esam labāki un jaukāki, bet nu kādā brīdī tas tomēr beidzas, jo vnk nav loģiski tā mēnešiem vai pat gadiem turpināt.
Un pat tad, ja krāc vai pirž, vai krūzi nenomazgā - tas ir pasaules gals un kaut kas nu tik nopietns, ka reālas kopdzīves laikā pēkšņi attiecības sagraus uz neatgriešanos?... Visu uzzināt neizdosies arī kopdzīves laikā, jo otra cilvēka galvā un dvēselē neielīdīsi tāpat.

Man laikam ir nereāli paveicies ar smadzenēm un satiktiem vīriešiem, jo kaut kā bez kopdzīves tiku skaidrībā, vai spēsim sadzīvot nākotnē vai nē. Un nekādu pārsteigumu nav bijis, kad bez kopdzīves apprecējos.

Elizabete., nu un? Kas tajā, ko tu uzskaitīji ir tik briesmīgs, ko nevarētu pārdzīvot arī pēc kāzām?... Es, protams, nerunāju, par gadījumiem, kuri drīzāk ir izņēmums (smagi melots par mentālo veselību, piem.). Pieslīpēšanās nav nekāds bubulis!

Bieži vien arī randiņu laikā un tiko uzsākot kopdzīvi cilvēkam ir tāds kā labais dzīves posms, bet nekad nevarēs zināt kāds viņš būs ja uz mirkli ievelkas tas sliktais dzīves posms. Protams randiņos un tādā padzīvošanā pa otra mājām var nojaust ka cilvēks jūtas slikti un ir nomākts, bet pa lielam visu to kopainu var vel noslēt zem smaida un teikuma "viss labi".

Lai iepazītu cilvēku kārtīgi man vajadzēja divus gadus, lai izpētītu cilvēka ikdienas ieradumus vajag vel vismaz gadu. Nedomāju ka randiņu laikā iekritīs acīs tādi mazi niķi kā piemēram netīro zeķu slēpšana pa stūriem, bet kopdzīvē kad pati vien to telpu tīri, tad nu nevari ko tādu palaist garām. Zeķes jau pa lielam tiešām ir sīkums, bet citiem tie niķi ir daudz sliktāki.

Tik pat labi var izrādīties ka pēc laika kopdzīvē izrādas ka cilvēkam patīk pastiprināti aizrauties ar alkoholu vai vel ko. Kamēr randiņo tikmēr tas nemaz neienāk prātā jo liekas ka tā nedēļa kad padzīvojām un katru vakaru ierāvām pa vīna pudelei vai aliņiem ir tikai lai tā vairāk relaksētos kopā, bet ja tā izrādas ir ikdienas rutīna cilvēkam un ka tomēr tas nemaz nav tik nevainīgi kā sākumā likās, tad arī nav labi.

Pa lielam ja iet runa tikai pa ikdienas mazajiem niķiem kuri ir nekaitīgi tad tiešām tā nav mirstama kaite un kopējo iespaidu ļoti nemaina. Mums katram ir savi mazie nesmukumi, bet ja izrādas ka ir nepatīkamāki ieradumi, tad nu domā ko lai tad iesāk ar jauno informāciju.

MJ, nezinu gan... Ja mīli cilvēku un tev ir skaidrs kā viņs domā, kādus uzskatus aizstāv, kāds raksturs viņam ir, tad nu kādi tik briesmīgi pārsteigumi, ar kuriem nebūtu iespējams tik galā mierīgās sarunās, var būt? Es nesaku, ka būs ideāla saskaņa no pirmās dienas, bet nu te tā runā meitenes, itkā kopdzīvē atklājas kaut kas pēkšņi nereāli briesmīgs, pēc ilgas pazīšanās.

MJ, tiešām nekad, teiksim, gada laikā , meitene ne reizi neuzzinātu par dzerstiņiem vai vispār attieksmi pret tusiņiem unregulāru iedzeršanu? Tātad, kamēr divas dienas nedēļā ir kopā un aiziet uz kopīgu tusu - uzvedas pieklājīgi un nepārdzer jégu, bet patiesībā, kad ir viens, katras sestdienas tusē līdz rītausmai piedzeras kā lops?...

Elizabete., nu un? Kas tajā, ko tu uzskaitīji ir tik briesmīgs, ko nevarētu pārdzīvot arī pēc kāzām?... Es, protams, nerunāju, par gadījumiem, kuri drīzāk ir izņēmums (smagi melots par mentālo veselību, piem.). Pieslīpēšanās nav nekāds bubulis!

Nu, es jau nesaku, ka nevar! Bet man (personīgi man) nav vēlēšanās precēt cilvēku, kuru es neesmu iepazinusi ikdienas dzīvē, un pēc tam skatīties, vai varēšu/gribēšu pieslīpēties. Un nav runa tikai par sliktajām lietām. Arī labās esmu iepazinusi galvenokārt kopdzīvē, gatavību upurēties manis dēļ, gādīgumu un citas.
Mums vienkārši fundamentāli atšķiras uzskati par laulības nozīmīgumu. Es uz precībām vairāk skatos kā uz juridisku lietu un zināmu saistību uzņemšanos, vismaz šajā dzīves posmā man tas tā ir. Es tam statusam laikam nepiešķiru sevišķu emocionālu nozīmi, un tā man nav lieta, kur man lielajā dzīves plānā vajag obligāti ievilkt ķeksīti.

Neons, bet tā arī var dzīvē gadīties ka tiešām atklāj ko tādu par ko iepriekš nebija pat ne mazākās nojausmas. Ir arī ieradumi kurus mēs uzzinam vēlāk tieši no radinieku puses ka tādi vispār ir, līdz tam pat nepiefiksējot to. Ja tie ir sīkumi tad ok, bet ja tomēr ir tā pati problēma ar dzeršanu, problēmas ar pazušanu uz viarākām dienām utt. tad ne vienmēr tādus brīnumus var uzreiz pamanīt jo tie arī ne vienmēr regulāri notiek, bet gan konkrētu darbību/emociju rezultātā.


Velns, citas sievietes atklāj pēc 20 gadiem ka viņu vīriem ir otra ģimene, man tas liekas no pirmā mirkļa kas apsurds un neiespējams, bet tā tas dzīvē notiek. Citi cilvēki arī var būt sērijveida slepkavas, bet tik un tā uztur normālu ģimeni un ļoti skaisti notēlotu pasaku dzīvi. Tā pat ar sitējiem, pedofīļiem utt. Protams tie ir smagi pārspīlējumi kuri nav salīdzināmi ar zeķu slēpšanu un trauku nemazgāšanu, bet ja tādi cilvēki spēj noslēpt savu patieso dabu, tad kas tur ko nenoslēpt pāris sliktus ieradumus ikdienā kādu laiku.

Mēs jau savus partnerus gribas uztvert kā labus, gādīgus un mīļošus cilvēkus, bet tas ko mēs iedomājamies redzam var ļoti atšķirties no patiesās ainas.

Es ar savu drugu arī tagad kādu laiku dzīvojoties kopā esmu atklājusi dažus paradumus kuri man liekas nepieņemami, bet tas tad tiek izrunāts un novērsts saknē. Citi paradumi protams nav tik viegli novēršami kā piemēram fakts ka ir jāseko līdzi kur viņš ko noliek, jo savādāk viņš nekādīgi nevarēs tās mantas atrast. To es piefiksēju tikai tad kad bijām laukos un man viņa radinieks iedeva rokās viņa mašīnas atslēgas kuras viņš bija mistiski kaut kur nolicis ar tekstu "Paņem, savādāk viņš nevarēs pēc tam stundām ilgi atrast" un jā, pēc tam arī pamanīju to ka viņam ir tendence nolikt un aizmirst kur bija, pie tam daudz izteiktāka nekā es būtu pat iedomājusies.

Elizabete., nu laikam jau atšķiras uztvere par lietām. Man laulības nav ķeksītis, bet gan svarīgs lēmums un izvēle, bet ne arī tik ļoti svarīgs, ka gaidītu nez kādu noteiktu vecumu un īpašu brīdi. Man tas ir arī darījums, bet ne gluži juridisks (t.i. ne tikai juridisks), bet tāds kā apstiprinājums vārdiem "es tevi mīlu". Man tas nozīmē - "gribu būt kopā neskatoties uz slikto raksturu, niķiem un stiķiem, bēdām un arī grūtībām". "Nebūs viegli, bet mēs darīsim visu iespējamo, lai tiktu ar to galā". Lūk, apmēram tā...
Un neloloju cerības, ka laulības vienmēr ir uz mūžu. Izšķirties var vienmēr. Tāpēc arī neuzskatu, ka jāveic baigākā atlase un nez kādas pārbaudes jāveic. Ja kandidāts ir gana ok vīra un tēva lomai, tad neredzu nekādus iemeslus, kāpēc bremzēt ar kāzām.

MJ, nu, ja dzīvot ar tādu domu, tad jau nāksies līdz kapa malai "testēt" otru pusi, jo maz kas var pēkšņi atklāties pēc 20 gadiem...:-P

Nu re, es to izjūtu pavisam citādāk :)

Neons Es jau nedzīvoju ar tādu domu, bet nekad neesmu izslēgusi no prāta to ka dzīvē arī tā gadās.
Man liekas feināk nodzīvot vienkārši kādu laiku kopā, kārtīgi arī iepazīt cilvēka ikdienas paradumus un niķus lai pēc tam vel skaidrāk zinātu vai vēlos ar šo cilvēku precēties vai tomēr nē. Man modelis kad satiekās, drusku padzīvo pa randiņiem, varbūt laiku pa laikam paliek viens pie otra un hop precās nost un tad tikai uzsāk to nopietno kopdzīvi tomēr līdz galam nesaista.
Man patīk pa priekšu novērtēt un tad rīkoties. Sākumā tikai pa randiņiem, tad randiņi + padzīvošanās ciemos vienam pie otra, tad jau ievākšanās kopā dzīvot un tā nodzīvot vismaz gadu(ja ņem vērā ka randiņu laiks arī bija vismaz 1-2 gadi) un tikai pēc tā laika pieņemt tālākus lēmumus par precēšanos, īpašumiem un bērniem.

Citi var arī pēc mēneša apprecēties un uzreiz kopā dzīvot, es gan tā nevaru, tas izjauc man manu harmoniju ikdienas pārāk strauji.

Nu dīvaina izpratne. Nē, es jau saprotu, tagad tik daudzi tā domā un dzīvo, bet... Piemēram, ko tad, pirms palikt stāvoklī un dzmedēt/audzināt bērnu, paņemt kādu sīko "patestēt" kā tas ir būt par vecākiem?.. Nu tā taču nevar. Un neviens tā nedara, kaut gan baidās un uztraucas kā nu būs, kad būs... Un ne visiem viss notiek veiksmīgi un labi.
Citreiz varbūt par daudz baidamies un par daudz kaut ko pārbaudam un gaidām. Ir normāli nezināt nākotni. Ir normāli iepazīt otru arī pēc laulībām, vai uzskatīt, ka pietiek iepazīt tik, cik to atļauj tikšanās, nevis kopdzīve.

Nu kā bērna testēšanu var salīdzināt ar pirms tam sava partnera iepazīšanu pirms kāzām? Un ja runa par bērniem, tieši viņu dēļ sava otra pusīte jāiepazīst pirms precēties un dzemdēt. Vai vispār sakrīt uzskati par audzināšanu.
Es pilnībā piekrītu šim ticienam - ja precēties, tad uz mūžu. Priekškam precēties ar neiepazītu cilvēku un tad šķirties ? Tas ir diez gan neloģiski, ka jāaprecas principa pēc, lai nedzīvo neprecēts un tad ja nu kas - izšķirties. Es neesmu pret ātru precēšanos ja ir skaidra pārliecība.

Es uzskatu, ka nav jādzīvo kopā ar vīrieti, kurš ir tikai drauga, ne vīra statusā.

Nesaprotu arī šeit tik populāro viedokli, ka jāpadzīvo kādu gadiņu kopā. Manuprāt, esot neprecētiem tieši jāizbauda tā randiņošanas burvība, tikai palikšana vienam pie otra, nevis visa kopdzīve. Nu vismaz es precējos ar vīrieti, kuram pilnībā uzticos un ļoti mīlu, līdz ar to nepastāvēja iespēja, ka kaut kādas sīkas ikdienas lietas, man vēl nezināmi ieradumi, visu pēkšņi varētu tā mainīt, ka nu viss, cauri, jāšķiras.

Nav jau jāprecas ar vīrieti, kuru nepazīsti vispār, bet nu tā testēšana pāris gadiņus un vērošana, ko otrs dara ar savu krūzi pēc kafijas izdzeršanas...ja godīgi, mani aizvainotu tas, ja vīrietis mani gribētu no sākuma kopdzīvē tā patestēt.

Domāju, ka nozīme ir arī tam, cik ļoti svarīgs ir precētas sievietes statuss... Es pārcēlos pie mīļotā ar domu - būt viens otram blakus... Ja nebūtu tālejošāki nākotnes plāni, tad, protams, tik lielu soli nespertu, jo galu galā precēties plānojam..tikai tas nespēlē tik lielu lomu, kad tieši vilkt to balto kleitu :-)