Kad uzsākt kopdzīvi?

Ja te dazhas paklausaas, tad kopdziive automaatiski noziimee to, ka jaasaak shmoreet prieksh viirishkja, mazgaat vinja zekjes un shrubeet dziivoklis, savukaart kungs gulj uz diivaana un suuc alinju :-D Nu ljoti zheel, ka jums taadi eksemplaari pagadiijushies, kuriem rokas aug no dirsas un kuri nejeedz nospiest veljasmashiinas pogu, uzcept omleti un nav tualetes birsti rokaa tureejushi. Man nu kopdziive neasocieejas ar kalposhanu viirietim, bet tas laikam taapeec, ka vinjam rokas no dirsas neaug. Es te veel vareetu izteikties par to, ka viirietim ir jaabuut mamuta neseejam, un taada opcija kaa viirietim "tas ir izdeviigi" vispaar taadaa gadiijumaa nepastaav, bet taa jau buutu cita teema. Un kas tas par marasmu, ka, ja saak dziivot kopaa, tad nu viirietis nevediis uz restoraanu, nepirks daavanas utt? Juus ar meerkajiem dziivojat vai kaa?

P.S. Plaanus par baltaa paltraka balagaanu, atvaseem un naakotnes redzeejumu var izrunaat pirms kopdziives uzsaakshanas, ja ir taada veelme.

No 4 attiecību gadiem - 2 nodzīvojām kopā. Nezinu, nebija mums tādas vispār domas vajag, vai nevajag, tas sanāca apstākļu virzīts, jo viņš jau gadu dzīvoja Rīgā un tad pārvācos es un likās loģiski dzīvot kopā, nevis katram savā kaktā... Nu, diemžēl izšķīrāmies, bet vai tur pie vainas bija tas, ka kopā dzīvojām? Noteikti nē... mums kopā abiem bija ļoti, ļoti labi un forši...
Manuprāt kopā jāsāk dzīvot, kad jūt ka gribās un galvenais, lai ir abpusēji...

Nepiekrītu kopdzīvei vai, pasarg Dies, seksam tikai pēc kāzām. Bet man šķiet, ka ideālajā gadījumā nevajag arī baigi sasteigt, jo randiņu periods tomēr ir ipašs un to der izbaudīt.

Ar vīru sakām dzīvot kopā pēc kādiem 3-4 mēnešiem, precīzi vairs neatceros..
Viss jau atkarīgs no cilvēkiem, zinu arī gadījumus, kad koferi tiek pārvesti jau pēc pirmā vai otrā randiņa un viss forši!

Ilggadējas attiecības bez kopā dzīvošanas gan līdz galam nevaru saprast (neskaitot gadījumus, ja abi studenti, utml.)

Mhm, jāpiekrīt, ka tas ir tik, tik individuāli. Par bildinājumu, kāzām - domāju, ka tas ir skaisti, ja tā izdodas, taču galvenais pirms kopdzīves ir izrunāt mērķus un plānus. Pavisam 100%. Un bez runāšanas caur puķēm kā mums, sievietēm, bieži patīk :)

Skaidri un gaiši izrunāt vai ir vispār vīzija par dzīvošanu līdz mūža galam, kas nav mazsvarīgi - par finansēm. Kurš un ko, cik maksās. Bez tādām fundamentālām lietām, kas nav izrunātas, seigties nevajag ar pārcelšanos. Tāpat par pienākumiem - kas ko mazgā, tīra, vai abi, vai sieviete vai kā. It kā vienkāršas lietas, šķiet par neveikli sākumā tā pa punktiem runāt, bet man tas ļoti palīdzēja un šobrīd mums nav tādu konfliktu, piemēram, kāpēc miskaste nav iznesta, piemēram. Kamēr iepriekšējās attiecībās vispār mums nebija skaidra vīzija par to, ko dara sieviete, ko vīrietis, kādi ir mērķi un tas bija fiasko pēc smagiem gadiem.

Kompromisi jāmeklē būs visu mūžu, ne tikai kopdzīves laikā, tas patiesība vispār nav primārs aspekts, domāju, kamēr izsver argumentus dzīvošanai kopā. Savu telpu - jā, īpaši vīrietim nepieciešama atelpa ik pa laikam, bet arī to var atrast, tur pat nevajag 4 istabas :) Vakars ar draugiem arī skaitās :)

++++ charmy :-)

Pirmajā gadījumā ar puisi kopā biju, apmēram, 2 gadus, kad sākām dzīvot kopā. Paldies Dievam, esam šķīrušies, jo sadzīvē tās bija drausmas. Viņš ievācās pie manis.
Ar tagadējo draugu sākām dzīvot kopā pēc 8 mēnešiem. Es pārcēlos pie viņa. Viņa iniciatīvas vadīta. Sākumā tās bija tikai dažas mantas, jo braucu uz katru nedēļas nogali. Pēc tam jautāja, vai nevēlos atstāt dažas mantas, jo smagi taču staipīt līdzi.
Es arī piekrītu meitenēm, ka sākumā vajag iepazīt otru kopdzīvē, pirms precas, jo savādāk ir visādi pārsteigumi vēlāk.

Pavisam 100%. Un bez runāšanas caur puķēm kā mums, sievietēm, bieži patīk

Mēs par kopdzīvi tieši tā arī sākām runāt caur puķēm. Un arī par kāzām un visu mūžu kopā. Gandrīz kā jokojot.Bet sapratāmies no pusvārda un viss tā arī notika.

Skaidri un gaiši izrunāt vai ir vispār vīzija par dzīvošanu līdz mūža galam, kas nav mazsvarīgi - par finansēm. Kurš un ko, cik maksās. Bez tādām fundamentālām lietām, kas nav izrunātas, seigties nevajag ar pārcelšan

Mums tas galīgi nebija šāda scenārija. Jau attiecību sākumā gandrīz viss bija kopīgs, arī budžets.
Ja jau viss jāizrunā kā līgumu slēdzot, kur tad ir mīlestība, uzticēšanās un vēlme būt kopā.

Ar attiecībām nevar visu saplānot un paredzēt. Ar visu lielo sarunāšanu vienošanos var arī nekas nesanākt.
Labāk baudīt mīlestību un ļauties sajūtām, ka viss būs labi, ilgi un laimīgi.

Mums viss tā dīvaini sanāca, man slinkums rakstīt. Bet kopā sākām dzīvot ātri, pašā attiecību sākumā. Mums īstenībā motivējošais faktors bija, ka viņš dzīvoja pie omes, bet es īrēju dzīvokli ar draudzeni. Un tas, ka abiem bija tik daudz visādu darīšanu (skola, darbs, dejošana, visādas haltūriņas utt, ka nebija laika staigāt uz randiņiem). Viņš ievācās pie manis. Tad nu dzīvojām kādu laiku trijatā un tad 4atā, kad draudzenei parādījās puisis. Un pirms kāzām tikai divatā dzīvojām laikam kādus 2 gadus laikam. Bez dzīvošanas kopā noteikti neprecētos.

Sākām dzīvot kopā pēc gadu ilgām attiecībām, kas sakrita ar laiku, kad abiem bija pienācis laiks tā kā izvākties no vecāku mājām un sākt patstāvīgu dzīvi. Man bija 20, viņam bija 18.

Es esmu tajā nometnē, kas labāk grib vispirms padzīvot kopā, iepazīt otru ikdienā un tad domāt par kāzām. No vecāku paaudzes esmu dzirdējusi izteikumus no sērijas "jaunie jau negrib precēties, lai būtu vieglāk izšķirties", bet, godīgi sakot, man tas nešķiet nekāds mīnuss. Tā savstarpējā iepazīšana un sadzīvošana ir abpusējs process, kur ne tikai vīrietis ir lēmējs par to, kad apprecēsies vai kad izšķirsies, bet arī sieviete. Neuzskatu, ka "tikt apprecētai" - tas ir kaut kāds pierādījums, ka sievietes dzīve nav bijusi velta :(
Man vispār nav nekādu iebildumu pret to, ka nereģistrētās attiecībās jebkura puse var pēkšņi pacelt cepuri un aiziet, ja kaut kas neapmierina. Bet tas droši vien mainīsies līdz ar bērnu, īpašumu un kredītu parādīšanos.

Starp bildinājumu un kāzām taču ir kāds laiciņš, ne ? Kas traucē otru iepazīt šajā laikā? Saderināšanās gredzens neļauj pacelt asti un aiziet, ja ir fundamentālas nesaskaņas? ..

Man, ja godīgi, pat nav 'īsta' viedokļa šajā jautājumā, tikai interese. Tikai pieredze, un ne tā prātīgākā .. jo kā lielos, tā mazos jautājumus nebijām - līdz galam - izrunājuši. Sākot ar to, kas ir laulība un ko domājam par bērniem, beidzot ar to - cik putekļu ir par daudz un vai traukus mazgā regulāri ... vai tikai tad, kad visi šķīvji sakaltuši. Strīdu pirmajos gados nebija, tikai kompromisi, kuru rezultātā īsti laimīgs nebija neviens.

Labāk pacelt asti un aiziet kāmēr nav gredzens. Saderināšanās tomēr nopietns solis.

Starp bildinājumu un kāzām taču ir kāds laiciņš, ne ? Kas traucē otru iepazīt šajā laikā? Saderināšanās gredzens neļauj pacelt asti un aiziet, ja ir fundamentālas nesaskaņas? ..

Nu, nezinu, laikam neesmu nekāda dižā romantiķe, bet man ir grūti iedomāties bildinājumu tajā randiņu periodā. Man nešķiet, ka tas vīrietis zinātu, kas es esmu par cilvēku, kā arī es nebūtu pārliecināta par to, kāds ir viņš. Var jau būt, ka tas tāpēc, ka man nav randiņošanas pieredzes vecumā, kad tām lietām sāk pieiet nopietnāk.

kā lielos, tā mazos jautājumus nebijām - līdz galam - izrunājuši. Sākot ar to, kas ir laulība un ko domājam par bērniem, beidzot ar to - cik putekļu ir par daudz un vai traukus mazgā regulāri ... vai tikai tad, kad visi šķīvji sakaltuši. Strīdu pirmajos gados nebija, tikai kompromisi, kuru rezultātā īsti laimīgs nebija neviens.

Izklausās, ka varbūt vienkārši bijāt pārāk atšķirīgi, ar dažādiem background-iem un skatījumiem par nākotni. Bet vai tad rezultāts nebūtu tieši tāds pats, ja no randiņiem būtu pārlekusi uzreiz uz kāzām? Vai tu biji domājusi, ka atsijātu viņu kā pretendentu, ja zinātu, ka kāzas īsti nemaz neplāno?
Mēs katrs esam tik atšķirīgs, ka man tā vispār šķiet viena liela laimes spēle - atrast cilvēku, ar kuru tu gribi un vari pavadīt savu dzīvi. Katram ir savas labās īpašības un niķi, vajag pretī cilvēku, kurš priecājas par labo un ir gatavs pieņemt slikto. Un tam jābūt abpusēji. Es personīgi negribu uzņemties tādas saistības, kamēr nejūtos iepazinusi otru. Un man šķiet, ka raksturs drīzāk atklājas kopdzīvē, atbalstot vienam otru un kopā risinot problēmas, nevis randiņos, kad cilvēki tomēr apzināti cenšas sevi parādīt no vislabākās puses un daudz vairāk kontrolē to, kādi parādās otram.

Nu, ja ar randiņiem saprot tikai retas tikšanās uz stundiņu kafejnīcā - tad gan neko tur iepazīt neizdosies. Bet ir cilvēki, kuri "randiņojas", bet vienīgā atšķirība no kopdzīves - neguļ naktīs kopā un mantas neatrodas vienā kopīgā īpašumā. Visādi citādi - daudz laika pavada kopā darot visādus ikdienišķus darbus, ejot uz dažādiem pasākumiem, iepērkoties un gatavojot ēst, palīdzot vecākiem lauku darbos (piemēram), kopā apdara mājas darbus ciemojoties, nu visu ko, ko dara parasti cilvēki, kad ir kopā.

Kopdzīvi uzsāk tad, kad uzturēšanās savās mājās atsevišķi sāk šķist apgrūtinoša vai lieka :) Gribas visu laiku būt kopā!

Vienkārši doties uz savu mājvietu un tīri pārģērbties, kaut ko paņemt vai izmazgāt veļu, bet neievākties kopā, jo vēl nav gredzena, tāds princips man šķiet bezjēdzīgs.

Nav jau runa par jēgu... Tas drīzāk par to, kā var randiņot gadiem.

Var, bet es jau nu tiešām negribētu gadiem randiņot.

"Gribas visulaiku būt kopā"- Vot sitas gan ir sviests. Kopa dzivojot tapat nesaks visu laiku but kopa,darit visu kopa un but ka pielipusi aste. Taoat gribesies satikt draugus atseviski,vienatne pabut un atpusties no otra pa laikam.

Nu to - vienmēr kopā, nav jāuztver burtiski. Ja to tā uztvers tad sanāk, ka uz poda iet kopā.

Tikko FB izlasīju:
"Iepazinos ar puisi - pēc mēneša sākām dzīvot kopā. Īrējām dzīvokli un maksājām uz pusēm... Pēc gada uzzināju, ka dzīvoklis ir viņa."

:-D:-D:-D Var gadīties arī tā...