Jūsu pieredze kopdzīvē.

raven
Nu paklau, tak neizrauj no konteksta 3 vārdus. Es turpat konkrēti aprakstīju situāciju ar laiku ko var veltīt bērniem mūsdienās utt., kur arī pieminēju kā tas izskatītos, ja es katru otro dienu pavadītu vakaru un 1 brīvdienu pie viņiem.
Domāju, ka ikviens apzinās, ko šādā kontekstā nozīmē manis nebūs.

Selene, cik Tev gadu? :)

Nu, paklau, es saprotu, ka tev salauzta sirds un kas vēl nē, bet tas nav nekāds attaisnojums būt pilnīgam loham! Ja tu nāc un jautā padomu, tad paklausies, ko tev saka, nevis saukā visus par muļķiem. Un atceries, ka tīri statistiski ~40% šeit esošo vecāki izšķīrās pirms viņas/viņi pabeidza skolu un pameta mājas. Tapēc mēs zinām, ka vecāku šķiršanās nav traģēdija.

Tāpat būtu prātīgi atcerēties, ka tā nav tiesa, kas nosaka, kur bērni pēc šķiršanās dzīvos, bet gan paši vecāki. Tiesa iejaucas tikai gadījumos, kad vecāki nespēj vienoties, bet, ja tev šķiet, ka jūs spēsiet dzīvot kopā viens otru nemīlot un vienoties par to, tad kapēc tev šķiet, ka nespēsiet vienoties par bērnu aprūpes modeļiem starp 2 mājsaimniecībām? Ir tik daudz variantu kā to darīt - 50:50, piemēram, un nevienam nav jābūt "sliktajam".

Bet vai sieva vispār vēlas ar tevi vēl dzīvot..? krāpšanai taču bija kāds iemesls.
Bērnu psihei dzīvošana vidē, kur cilvēki izliekas, nebūt nav vēlama.
Izklausās, ka bērni ir tikai maska un negribi atteikties no savas pozīcijas, arī sievietes dzīvē, tā teikt, vēlies būt tuvumā. Bet ar varu mīļš nekļūsi.

Selene, cik Tev gadu?

Pietekami daudz gan, lai zinātu, kādai jābūt un kāda ir īsta ģimene, gan kādām jābūt brīnišķīgām attiecībām divu mīlošu cilvēku starpā un kādu vēsti es gribēšu nodot tālāk saviem bērniem, lai viņi izaugtu par gudriem, pašpietiekamiem cilvēkiem, kuriem sabiedrība nevar izskalot smadzenes.
:-P

Nordicbelle
Apžēliņ, es taču visu uzklausu. Bet drīkst, nu drīkst palikt pie savām domām, ievākt, sagremot informāciju un pēc tam izdarīt secinājumus? Vai jūs spējat operēt arī diskusijā, kur apmainās ar viedokļiem, nevis tādā kurā jūs mani māciet dzīvot praktiski neko nezinot par situāciju?
Tāda sajūta, ka Jūs gaidāt, ka es tūliņ paklanīšos un pateikšu: "Paldies ...whatever.... jūs izglābāt manu ģimeni no šausmīga likteņa, nu es zinu ko man darīt un kā man darīt...!".
Tak atslābstiet, jomajo :)))

Selene
Paldies, pārliecināji! :D

Nav jābūt sarkanajam diplomam, lai no pāris desmitiem komentāru, kuros tu mal pa lielam vienu un to pašu, izdarītu pāris secinājumus. Jau pats diskusijas uzstādījums - aicinājums dalīties pieredzē, kā dzīvot mazohistiskā vidē, un pārsteigums, kāpēc tevi nesaprot, jo ir taču tik ļoti normāli dzīvot ar cilvēku, kurš krāpj, bērnu dēļ, tā taču daudzi dara. Cilvēkiem, kuri dzīvo traumējošā vidē, ir tieksme nenovērtēt to objektīvi. Tas arī pēc manas personīgās pieredzes.
Vai tu spēj operēt diskusijā, kur vairums komentētāju Tev nepiekrīt, bez agresīviem uzbraucieniem?

Vienīgais, kurams vajadzētu atslābt, esi tu!

Aizej pie laba psihologa, vēlams aprunājies arī ar bērnu psihologu un paklausies, ko speciālists ieteiks darīt šajā situācijā. Bet to tu, protams, nedarīsi, jo labi apzinies, ka tavs ģimenes modelis ir neveselīgs bērnu psihei un attīstībai. Kā var pieaudzis cilvēks 36 gadu vecumā domāt, ka bērniem labāk ir divi vecāki zem viena jumta, kur nevalda mīlestība un cieņa vecāku starpā, nekā šķīrušies vecāki? Kādu piemēru jūs saviem bērniem rādāt, kur māte ir staigule un naktīm nenāk mājās, bet tēvs lupata un šo apkārt staigājošo parodiju par māti neizliek aiz durvīm? Septiņgadīgs bērns ļoti labi saprot kas notiek, nevajag viņu taisīt par muļķi, ja vien jums nav bērni ar īpašām vajadzībām un kavētu attīstību, tad varbūt, un tikai varbūt, jūsu pašreizējā situācija ir labākais risinājums.

Donata
Ja Tu pretendē uz kaut kādām psiholoģijas zināšanām, tad pat pilnīgam iesācējam būtu jāsaprot, ka savu personīgo pieredzi nevajag projicēt uz mani un par vidi kur esmu dzīvojis Tev nav ne jausmas. :)
Es neesmu pārsteigts par to, ka mani nesaprot un arī negaidu šeit sapratni. Es esmu pārsteigts, par to, cik uzstājīgi Jūs mēģiniet iebarot manu savu vienīgo, pareizo viedokli un kā cepaties, kad es uz to nepavelkos un tad uzreiz jāpāriet no runāšanas par tēmu uz manas personības apspriešanu.
Mjā un par agresivitāti es ieteiktu pamācīt savas foruma kolēģes, kuras paspējušas mani nosaukt n dažādos mīļvārdiņos faktiski ne par ko. :) Es esmu mierīgs kā pitons šo visu lasot... :D Jeb tavuprāt pateikt jomajo smejoties ir agresivitāte?

Hippie Chick
Paldies, par viedokli, bet Tev ir diezgan greiza izpratne par to kas un kā ar mani ir realitātē un spriest par to ko es darīšu vai nedarīšu ir lieki. :)

Runa nav par vidi, kurā tu esi dzīvojis, bet gan par vidi, kurā tu dzīvo tagad. Ja tev šī situācija šķiet normāla, tas nenozīmē, ka tā ir normāla. Par savu personīgo pieredzi es piemetināju tikai tāpēc, ka vairākām citām komentētājām pirms manis tu paziņoji, ka viņējie ir no kaut kādām grāmatām un seriāliem sagrābstīti spriedumi. Un tu taču izveidoji šo diskusiju ar mērķi , lai cilvēki padalās ar savu personīgo pieredzi, ne? Neaizej pretrunās? Tu uz gandrīz katru komentāru šeit reāģē agresīvi. Ja tev viss ir tik ļoti skaidrs un mēs neko nesaproram, tad kāda jēga vēl uzturēt šo diskusiju?

Nesaprotu, kāpēc visas tā ieciklējas uz to, ka bērniem būs traumējoša vide un veidosies izkropļots uzskats par attiecībām, jo ir jāredz mīļums vecāku starpā. Tad jau tie bērni tāpat ir "norakstāmi", jo kur tad būs tas mīļums, kad vecāki būs šķīrušies? Viņu šķiršanās negarantē to, ka abi atradīs jaunu, stabilu, mīlošu partneri, kurš rādīs piemēru un vēl piedevām no visas sirds rūpēsies par bērniem. Jaunas attiecības var neizveidoties, var būt sērija ar neveiksmīgām attiecībām, variantu ir daudz. Es nesaku, ka autora iedomātais variants obligāti ir labākais, bet nevajag arī teikt, ka vecāku šķiršanās ir kaut kas bērniem labs un netraumējošs.

Teikt, ka bērni jutīsies slikti, jutīsies vainīgi par to, ka vecāki viņu dēļ uzupurējušies, būs nelaimīgi... Kā mēs varam zināt, kā viņi jutīsies? Tas ir atkarīgs no tik daudziem faktoriem. Kad es biju tādā situācijā, es to neredzēju kā uzupurēšanos no vecāku puses. Drīzāk kā atbildības uzņemšanos par savu izvēli, atbildības sajūtu pret ģimeni. Man radās sajūta, ka ģimene ir kaut kas nozīmīgs, svarīgāks par visu, nevis kaut kas, ko pamest un iznīcināt, kad gribas jaunas vēsmas mīlas dzīvē. Un es nevienā brīdī nejutos nelaimīga, tieši otrādi. Ar abiem vecākiem man ir ļoti tuvas un sirsnīgas attiecības, nezinu, kā būtu, ja viņi būtu izšķīrušies. Tā ka arī te variantu ir daudz, tiešām, nevajag tēlot psihologus.

Donata
Personīgo pieredzi deva pāris cilvēki. Un daļa tikai paskaidroja situāciju sīkāk - kāda bija gaisotne ģimenē, kā izturējās pret bērniem, kā dēļ tā jutās bērni utt.
Absolūtā vairuma viedokli par šo jautājumu var raksturot vārdiem: "Tā nevar būt, jo tā nevar būt nekad!". :)
Tas ir vienkārši tuvredzīgi.
Ja spējat atmest savus aizspriedumus un emocijas un paskatīties uz šo lietu objektīvi, vai tiešām tas nevar būt nekad ?

Rowan
Paldies. Patīkami redzēt, ka vēl kāds apzinās, ka viss nav tikai melns vai balts. :)

Man bija tādas attiecības bērna dēļ 4 gadus ... Vēlti iztērēts laiks! ja Callo grib sīkāk pakontaktēties dod ziņu