.... mēs, sievietes, bieži vien saklausām to, ko vēlamies dzirdēt.
Gribam skaistu un romantisku bildinājumu, kaut kādā dzīves situācijā it kā starp citu paprasām vīrietim - vai Tu vēlētos kautkad ar mani apprecēties? Vīrietis vēlas, bet patiešām "kaut kad". Un, tā kā mīl savu meiteni, pasaka, jā, protams. Sieviete saklausa - viņš GRIB mani precēt! Bet vīrietis patiesībā teica "es neiebilstu pret kāzām nākotnē".
Tālāk sākās tincināšana: kā Tu domā, vai tas varētu notikt jau šogad (nākamgad)? Vīrietis, lai ātrāk tiktu no šāda temata vaļā un neaizskartu sievietes jūtas, saka - jā, varbūt jā, ja būs piemēroti apstākļi.
Sieviete saklausa: Viņš GRIB manini precēt jau ŠOGAD!
Kad beidzot vīrietis saņemsas pateikt, ka nē, tā īsti tik konkrēti nebija donājis, tad sākas otrā fāze: es viņam neko nenozīmēju, viņš mani uzmeta, nevaru vairs viņam dzīvē nekad uzticēties, viņš nekad negribēs mani precēt, utt utjp.
Komunikācijas problēma. Jaunu pāru attiecību "akmens" - bez pieredzes, ar karsta strēbšanu, nepieauguši un maksimālisti.
Vajag mierīgāk. Neiespringt. Nesaredžģīt. bet viegli jau teikt, grūti izdarīt, kad emocijas sit augstu vilni. :) Daudz ko saprot tikai "pēc gadiem", tā tantes runā :D