Sveikas!
Kā kai tiek pāri šai grūtajai situācijai, kad ar prātu saproti, ka nevari būt kopā ar šo cilvēku, bet emocijas ņem virsroku un kaut kas tik ļoti pievelk pie viņa?
Lieta tāda, ka pirms pus gada izšķīros ar draugu. Nebijām kopā baigi ilgi, bet laiciņš tomēr bija un paspēju pieķerties. Pārdzīvoju ļoti. Pāris mēnešus vispār nekādu kontaktu, sāku jau nedaudz atgūties. Tā nu saskrējāmies vienā ballītē, no sākuma ignorēju, bet tad viņš uzaicināja dejot. Sāka teikt, ka ļoti pietrūkstu viņam. Es protams naivā arī pateicu to pašu. Vakaru pavadījām dejojot, smejoties. Atkal tauriņi vēderā man kad dejojām pie mūsu dziesmām. Mani draugi pazīstami ar viņa draugiem, vakaru pavadijām visi kopā. Protams, sacerējos, ka varbūt tomēr viss vel nav beidzies, un viņš man uzrakstīs vai piezvanīs. Bet aplauzos. Tikai pēc nedēļas nākošajā piektdienā pazvani interesējās ko es daru, ar ko esmu. (Nebija dzēris un piektdienu pavadija mājās). Sestdienā atkal atbrauca uz zaļumballi kurā biju. Uzzinājis no draugiem, ka es tur esmu. Atkal tie paši vārdi no viņa puses. Aizvilku viņu malā, un diezgan dusmīgi teicu, ka nebūšu tā ar ko viņš var izklaidēties brīvdienās. Man ir vai nu nopietnas attiecības, vai nu vispār nekas. Teica, ka nožēlo, ka izšķīrāmies utt. Vēlāk uzzināju no viņa draugiem, ka tiešām viņam pietrūkstu. Bet kāpēc tad viņš neko nedara? Visu nedēļu vienalga. Tad nu saprotu, ka vairs nav jēgas cerēt un viņš mani vienkārši "čakarē", tikai nesaprotu kapēc. Kā lai tiek tam pāri? Vai esat bijušas līdzīgā situācijā?
73
