Man studiju gadi bija fantastiski, neskatoties uz to, ka bija ļoti daudz jāmācās, es mācēju sabalansēt ar ballītēm, skriešanu uz randiņiem un visādām citādām izklaidēm! Es gan esmu no Rīgas, kas ļāva man izvairīties no kojām, tāpēc par to nebūs viedoklis, bet konkrēti par manas universitātes kojām tika dzirdēti briesmu stāsti.. Un par draudzēšanos.. Man draugu netrūka, bet tādi tuvākie kontakti, kas tikai nodibināti arī nebija ar tiem, kas dzīvo kojās. Tāpēc, ja nejūties komfortabli pie šādas situācijas, un spēsi to nodrošināt, neredzu iemeslu, kādēļ lai sevi tā mocītu.
Ļoti paveicās, ka man nebija vajadzības strādāt, tāpēc bakalaura laikā izklaidējos, cik tik uziet, bet maģistrā pašai parādījās vēlme sākt darboties, un tad ar apvienošanu nebija nekādu problēmu, jo darīju to sevis dēļ, nevis vajadzības dēļ. :)
Kopumā, ja paskatās uz vidusskolu, tas bija tāds traks laiks, ko brīžiem ir kauns atcerēties, savukārt, augstskola lika pieaugt, bija daudz piedzīvojumu un skaistu atmiņu, ko atcerēties. Arī šobrīd nesūdzos par piedzīvojumu trūkumu, tiesa gan - nedaudz citādākā gultnē.