Blanša, TIK trāpīgi pateikts! :-D
Mani joprojām fascinē, ka eksistē princeses uz zirņa, kuras meklē princi baltā zirgā. Zinu vairākas tādas meitenes un visas joprojām staigā brīvas un ņaud kā kaķenes pavasarī, kas viņām ir visu gadu. Zinu arī sievietes, kas tādējādi ir sačakarējušas savu mūžu un nu, tuvojoties dzīves otrai pusei, ir jūtams, ka to stoiski cenšas neizrādīt, bet nožēlo.
Viss notiek tā un tad, kad tam jānotiek. Ideāliem un dzīves virsmērķiem ir jābūt, bet ir jāzina arī mērs. Nu, nevar visu dzīvi tā lidināties, var sanākt nosisties.