Vasaraszieds, mums bija līdzīgi. Izrādās cilvēks no manis gaidīja tādas lietas, kuras pēc būtības man nav problēmas sniegt, darīt, bet es kaut kā neuztvēru to, ka viņam tas būtu bijis svarīgi. Cilvēks teica, ka esot man to teicis "caur puķēm". Bet es nēesmu gaišreģis un domas nelasu. Nejau tikai vīrieši nesaprot caur "puķēm". Viss būtu bijis tik vienkārši, ja cilvēks būtu runājis. Abstrakti sakot - abi gribējām vienu lietu, bet viņš gaidīja, kad es piedāvāšu, es gaidīju, kad uzaicinās. Tā mēs viens otru nemitīgi sāpinājām. Viņš neticēja, ka cilvēki var mainīties. Savi tarakāni galvā. Es ļoti daudz ko varu darīt, ja otrs man ir svarīgs, bet viņš tikai dzīvoja savā sāpju pasaulē un turpināja mani atgrūst. Nebija manos spēkos "atslēgt tās durvis uz viņa sirdi". Visdrīzāk jau atslēgt tās durvis var tikia pats cilvēks. Katrā ziņā man šīs attoecības bija līdz kaulam sāpīgas. Vēl tagad sāp.Bieži nezinu, kur likties no tām sāpēm. Mēs vairs nekumunicējam. Kaut laiku spētu pagriest atpakaļ...
Katrā ziņā, esi uzmanīga, jo nocietinātas sirdis tikai un vienīgi nocietina citas sirdis. Katram civlēkeam dzīvē ir bijis tāds cilvēks, pēc kura tu zini, ka tāds kāds biji iepriekš vairs nebūsi nekad. Šis vīrietis ir tāds manā dzīvē. Šobrīd arī mana sirds ir kļuvusi auksta, tieši tāpēc es nevēlos attiecības šobrīd. Es zinu, ka man mana sirds ir jāatsaldē. Es nevēlos ar savu sāpošo un auksto sirdi sāpināt citus. Man vispirms ir jātiek galā ar sevi. Tas nav viegli, sasodīti grūti.