Kad vīrs/draugs aiziet ar čomiem uz bāru...

Aizeju pie tā puiša un saku - nu tak atbildi meitenei, viņa uztraucas. A viņš - kāpēc man atskaitīties... Tas gan man tā skumji likās - pateiktu, kur ir un viss, nevis sēž vēsā mierā, kamēr meitene bezjēgā uztraucas. Es arī noteikti uztrauktos, ja nevarētu savējo sazvanīt un vispār nezinātu, kur viņš ir. Tas, cikos viņš atnāktu, vairs neinteresētu, bet, ja nesaka, kur iet, kur atrodas, ignorē zvanus un īsziņas, tas gan uzdotu pa nerviem.

A puishiem nez kaapeec uzreiz liekas, ka tad meitene censhas kontroleet un prasa atskaitiishanos. (t) viens ir ja zvanaas ik peec stundas un prasa,kur ir,ko dara utt,bet ja vakara gaitaa apjautaajas kaadu reizi kaa iet,un cikos domaa buut maajas,neredzu tur neko briesmiigu.

sophies_world, tu viņam vienu reizi pazvani, vai atkārtoti zvanies?

Ja 23 iziet un 4 atnāk, tas jau arī nav ilgi - tikai 5 stundas :D
Mēs nemēdzamies zvanīties, varbūt retu reizi kaut ko uzrakstam whatsapp. Bet pirms ballītes vai pasēdēšanas jau iepriekš tak pasaka, vai plānojas vakara pasēdēšana vai ballīte līdz rītam. Jo nu vismaz es parasti zinu vai man būs pasēdēšana līdz pusnaktij vai Vecrīgas gājiens līdz 5 rītā.. Ja kaut kas mainās, tad var padot ziņu.

Mēnesnīca, esmu pārliecināta, ka meitene neprasīja atskaitīšanos pa pusstundai. Neizskatās man viņa tāda zāģētāja, cik nu viņu zinu. Bet puiša rīcība man likās baigi nesmuka. Manējais arī, vēl kā iedzēris, sāka otru mācīt, ka tā tak nedrīkst :D Galvenais jau tas, ka viņa pat nezināja, kur šis aizgājis. Nav stundu, divas, četras, loģiski, ka sāks uztraukties, īpaši, ja neatbild uz zvaniem. A puisis tik - man nav nevienam jāatskaitas, priekš kam man jāsaka, kur es esmu... Nu jopcik, kas tad tās par attiecībām, ka nevar otram paziņot savu atrašanās vietu, neviens jau uz mājām nevelk. Bāc, toreiz riktīgi aizsvīlos, jo nu žēl tās meitenes, kas tik ļoti satraucas, kamēr šis tur sēž un kož. Un ja meitene šitā pazustu, 100 punkti tāāādu traci saceltu, ka tik turies. Bet paši jau drīkst, kas tur tāds.

Nezvanu, sms nesūtu. Ja nav kopīgu plānu vēlāk, vai tiešām nevar dot cilvēkam atelpu ar draugiem? Nesaprotu tādas paranoiķes, kurām jāatskaitās par precīzu ierašanās laiku. Jūs tiešām pašas skrienat prom no draudzenēm, jo esat apsolījušas draugam, ka mājās būsiet precīzi desmitos? :-| Jāsaka, ka esmu redzējusi pāris vīriešus, kuriem draudzenes tā zvanās, neko labu apkārtējie par to nesaka/nedomā.

Nekad neesmu taa baigi zvanijusies, bet vispaar vins vienmer telefonu tur "pa rokai", jo ja netieku gala ar berniem, lai zvanu. Manejais vienmer ari atri atnaak majas, nav bijis taa, ka nav bijis majas visu nakti.

Viss atkarīgs no tā ko sarunājam.
Ja sarunjājam ka šovakar mājās nebūs, ok sasvanamies no rīta ap tikiem un tikiem.
Ja sarunā kad mājās būs vakarā ( parasti ap 23-1.00 ( tie nav ilgie tusiņi un parasti ārpus Rīgas )), tad sasvanamiems pirms izbraukšanas, lai zinu ap cikiem gaidīt un ieklačotu :D

Manam gan iziešana vienam gadās reti, bet tad nezvanos un lieku mieru, lai jau atpūšas, ja kaut kas steidzams būtu, tad zvanītu un ja varētu, tad viņš paceltu un nekautrētos no manis. :)

Pieauguši atbildīgi cilvēki, kas rūpējas viens par otru, pastāstītu par saviem plāniem otrai pusei pirms iziešanas no mājas, un, ja vakars ievilktos, piezvanītu/aizsūtītu sms ar "būšu vēlāk/nezinu cik ilgi būšu projām, neuztraucies". Sophies puisis izdarijās nesmuki, autorei ar viņu jāizunājas, un skaidri jāvienojas par to, ka nākamreiz šādā situācijā viņš viņai pados ziņu. Puišu šūmēšanās par to, ka nevienam nav jāatskaitās, parāda vien zemu brieduma pakāpi, un meitenēm tad jāizdara atbilstoši secinājumi.

Dažas šeit komentē tā, it kā nebūtu nekādu citu iespēju kā nemitīga zāģēšana vai pilnīgs pofig. Nu ir taču iespējams vienkārši cienīt vienam otru un pastāstīt par saviem plāniem un pabrīdināt otru, ja tie mainās. :-)

Man ir dalītas jūtas par to zvanīšanu. Es pati nezvanos, agrākos laikos, gan tā darīju, nesapratu, ka besī un traucē, līdz pati sāku iet atpūsties, ir grūti, ja nevari vienkarši atlaist, bet visu laiku jādomā- vai tik nav zvanījis... jo es telefonu nevaktēju, bieži pat līdzi neņemu.

Tomēr! Man ir draudzene, kurai vīrietis katru nedēļu iet kaut kur- iziet uz 5 min un pazūd! Viņa zvanās, meklē- loģiski- saka, ka tulīt būs un nav... Viegli tā no malas pateikt- nemeklē... Bet ja tas notiek līdz absurdam regulāri, tad es tiešām nesaprotu, kā to var izturēt.

Man ir draudzene, kurai vīrietis katru nedēļu iet kaut kur- iziet uz 5 min un pazūd! Viņa zvanās, meklē- loģiski- saka, ka tulīt būs un nav... Viegli tā no malas pateikt- nemeklē... Bet ja tas notiek līdz absurdam regulāri, tad es tiešām nesaprotu, kā to var izturēt.

Nuu te jau ir diezgan smagas problēmas attiecībās kopumā. Necieņa un to nu ar zvanīšanu neizlabot, manuprāt.

Nekad neesmu zvanījusi, tāpat parasti atrakstīja kādu sms, novēlot saldus sapņus, jo būs vēlu, vai arī, ja gāju gulēt un nebiju sagaidīju savu sms, tad pati aizrakstīju, ka eju gulēt, kam parasti sekoja atbilde, vismaz zināju, ka viss ir kārtībā un varu mierīgi iet gulēt.

Pati labi zinu, ka var nedzirdēt sms/zvanu, ja ir kādā bārā vai vienkārši mājās sarunas iet uz urrā, tāpēc šausmīgi neiespringstu. Ja pasaka noteiktu laiku un tad nav, tad gan mazliet uztraucos, tāpēc labāk, lai pasaka, ka būs vēlu :D

Selīna, tev diemžēl ir taisīnba... Bet nu, vainīga ir pati- cilvēki pret mums izturas tā, kā mes paši to parādam/atļaujam.

Man laikam ir pavisam nepopulārs viedoklis, bet... kā gan cilvēki dzīvoja bez mob.telefoniem? Visu laiku gadījās ārkārtīgas katastrofas; visi bija pārnervozējušies, jo nezināja, kas ar tuviniekiem notiek, kamēr viņi uz pāris stundām iziet no mājas? :D
Mans vīrietis telefonu 90% laika tur plauktā, nevis nēsā līdzi, un nekāda vaina. Kopīgo laika pavadīšanu plānojam jau iepriekš, bet ikdienā taču katram ir savas darīšanas,- neviens nevienu ar siltām vakariņām mājās negaida, līdz ar to atkrīt sava un citu nervu ča*arēšana.

Nē, nepatīk man tādi vīrieši, kuri regulāri tusē vieni, būdami attiecībās un tad vēl čīkst, ka netiek likti mierā, jo draudzene/sieva iedomājusies vienu teizi piezvanīt, lai vismaz noskaidrotu, kur kundziņš ir un vai vispār domā mājās atgriezties. Tādi nenobrieduši puišeļi! :-D

Mans reti kad iet viens tusēt un tad parasti noskaidrojam cikos man viņu gaidīt. Speciāli bez iemesla nezvanu, bet, ja tomēr uzzvanu - vienmēr atbild un nepukst. Taču vispār - agri parrodas mājās un vienmēr burtiski raujas uz mājām, nemēdz aizsēdēties.

Nē, nepatīk man tādi vīrieši, kuri regulāri tusē vieni, būdami attiecībās un tad vēl čīkst, ka netiek likti mierā, jo draudzene/sieva iedomājusies vienu teizi piezvanīt, lai vismaz noskaidrotu, kur kundziņš ir un vai vispār domā mājās atgriezties. Tādi nenobrieduši puišeļi!

+ es esmu līdzīgās domās.
Manējais ļoti reti iet atpūsties bez manis un es arī ar tusēšanos bez viņa neaizraujos, parasti pasēžu ar draudzenēm, ilgāk par 1 naktī pasēdēšana parasti neievelkas.

Jūs tiešām pašas skrienat prom no draudzenēm, jo esat apsolījušas draugam, ka mājās būsiet precīzi desmitos?

Zinu vienu tādu meiteni :-D un nevaru saprast, kāpēc tā - ja reiz meiteņu pasēdēšana, kuru pati organizē un pirmā pamet.

Mans vīrs baigi bieži nekur neiet viens, bet ja iet, tad mēs iepriekš sarunājam, cikos būs mājās- pusnaktī vai no rīta :D
Un ja nu gadās kaut kas megasvarīgs, sūtu sms, jo pasākumos baigi neieurbjamies telefonos, tā ka iespēja dzirdēt zvanu bieži ir visai minimāla.

Tik dažādi tomēr cilvēki :)
Man bija gadījums, kad man pārmeta, ka ne reizi nepiezvanīju un neuzrakstīju sms, ka vispār neuztraucos un man esot vienalga. Visiem večiem zvanīja sievas, bet viņš vienīgais palika bez zvana :-P

Man paveicies, ka vīrs ir tikpat introverts cilvēks cik es un reti kad iet kaut kur kompānijās. Ja tomēr kaut kur aiziet, pirms aiziešanas pasaka, cikos atgriezīsies un +/- ap šo laiku arī atgriežas.