Bildinājums

Apprecēšanās nav par gredzeniem un apliecību, bet par to, ka vīrietis sievieti neatdos citam un paņem sev. Ir patīkamāk dzīvot ar tādu domu. Laulība pati par sevi nenoturēs kopā, bet tā simbolizē apņēmību. Attiecības jākopj katru dienu un tās veido tas, kas galvā un sirdī. Garantijas nav, garantiju var dot tikai sev par savām domām un rīcību, bet ne par otru un augstākām lietām.

Šķiet, ka Te lielai daļai lieti noderētu laulību līgums. Un obligāti :D

Es nesen izšķīros pēc 5 gadu kopdzīves, jo man gribējās ko vairāk, kādu soli uz priekšu. Ilgi gaidīju nu kad būs bildinājums, jo man precēties ir svarīgi. Pēdējā gada laikā devu visādus mājienus, jautāju par bērniem utt. Beigās izrādījās, ka viņš neko negrib un es negribēju, lai esmu kaut ko uzspiedusi. Nolēmu šķirties un tad viņš pēkšņi visu gribēja, pat bildināja...diemžēl jau bija par vēlu, visa tā iepriekšējā viņa negribēšanas attieksme mani tā atgrūda, ka es neko vairs nevēlējos... būtu viņš par to iedomājies gadu ātrāk, viss būtu savādāk :)

Kā var būt attiecībās, ja jau uzreiz jāsāk tā dalīt tik kopīgas lietas ?

Nopietni? :-O Sanāk, ka sievietei nevar būt tiesības lemt par savu ķermeni? Pēc laulības, vai sākot attiecības tas kļūst par kopējo ķermeni?:-O Smieklīgi! Es ļoti mīlu savu vīru, bet viņš nekad nelems, ko un kā man darīt ar sevi. Tāpat ir otrādi. Es tak nesaku :" A davai nokrāsosim Tev, mīļais blondus matus! Tava galva tagad ir arī mana galva! " :D

Kā var būt attiecībās, ja jau uzreiz jāsāk tā dalīt tik kopīgas lietas ?

Attiecības var būt, nav jau obligāti jāskrien uzreiz kopīgu māju pirkt un bērnus taisīt, tomēr tajā brīdī kad piesakās bērni un izdomā pirkt to māju, tad tomēr vajag visu officiāli nokārtot.

Tas jau īsti nebūtu godīgi ja man piemēram būtu jāsāk ieguldīt mana nauda tajā "kopīgajā" mantā, lai gan kaut vai pēc dieniņas vīrietis mani var izmest no dzīves laukā un tā "kopējā" mantiņa beigās būs tikai viņam mantiņa jo tā ir uz VIŅA vārda.

Ja jau jāsāk dalīt lomas attiecībās - "mans ķermenis, dzemdēju" vai līdzīgi, šķiet ka tas bērns ir vajadzīgs kādam svešam, nevis savai ģimenei.

Kā var būt attiecībās, ja jau uzreiz jāsāk tā dalīt tik kopīgas lietas ?

Nuuu, šeit jau stāsts bija par to, kā ir, ja vīrietis vēlas bērnu pirms laulībām, tātad nekādas ģimenes tur vispār vēl nav.

Un kopš kura laika sievietes ķermenis ir kopīga lieta?

Ja sieviete piekrīt modelim - bērns pirms laulībām, tad abi dzīvo laimīgi.
Vienmēr esmu uzskatījusi, ka sievietei pašai ir jāspēj sevi nodrošināt gan attiecībās ar kādu, gan vienai pašai. Nav bijusi nepieciešamība par to aizdomāties, vīrietis blakus nekad nav raisījis šādas pārdomas, ka vajadzētu sākt domāt, kā iegūt kopīgu īpašumu, jo redz var taču arī pamest, tad nu būs ko dalīt.

Attiecības sāk ar kāzām tagad retais un piekrītu, ka tas ir racionāli, vispirms iepazīsti cilvēku, viņa vērtības, rodas jūtas galu galā un tad saproti- ir vai nav tas īstais. Taču, kas liedz šīs iepazīšanas laikā izteikt savu nostāju, savu vēlmi pēc laulībām?! Es saprotu sievietes, kas it kā dzīvo kopā ar vīrieti, bet precēties nevēlas kaut kādu savu iemeslu dēļ - vai juridisku, vai nostājas, vai vnk nav īstās jūtas, bet nesaprotu tās, kas 5-10 gadus gaida bildinājumu. Ja tas nav tas, ko tu dzīvē vēlies, tad ko pie velna tu tur vēl dari?!
Netērējiet savu laiku. Ja vīrietis ir sakarīgs un viņam rūp sievietes jūtas, viedoklis un dzīves redzējums, viņš izdarīs visu iespējamo un neiespējamo.
Vienmēr ar žēlumu noskatos uz pāriem, kas jau gadiem kopā un ir bērns un pat vairāki, bet vīrietis nav praties sie ieti apprecēt - liekas viņai tāda lupata pie sāniem...
Un mājas celšana un ceļojumu izdevumi nav arguments, vajag taču filtrēt prioritātes, ja laulības vismaz vienam no pāra ir svarīgas.

Man šķiet, ka nereti cilvēki paši sev sarežģī dzīvi ar sevis uzstādītiem nosacījumiem.
Svarīgi ir sekot savām sajūtām un sirdij.. nu vismaz es tā cenšos dzīvot :)

Un kopš kura laika sievietes ķermenis ir kopīga lieta?

Attiecībās daudz kas ir kopīgs... tikai tas jāprot saprast.
Bet tas laikam ir kā nu kurās attiecībās

Dionysus Nu tad vīrieša ķermenis arī ir kopīgs un tad jau var apprecēties lai viss vel vairāk būtu officiāli kopīgs..Kur tur problēma?

Jā, daudz kas var būt kopīgs, bet pie šīm lietām noteikti nepieder sievietes ķermenis. Un gala vārds attiecībā uz to ir sievietei.

Dionysus, kamēr nav precēti, nekas nav kopīgs! Neprecēta sieviete ar bērnu ir ļoti neaizsargātā pozīcijā. Ja notiek šķiršanās, viņai jāuzņemas visas rūpes par bērnu, bet vīrietis var palikt ar visiem īpašumiem un pat aizlaisties lapās, atkratoties no alimentiem. Cik nav bijuši arī gadījumi, ka uztaisa bērnu neprecēti, vīrietis pārdomā - nav gatavs bērnam - pazūd. Sievietei pat nav ko ierakstīt dzimšanas apliecībā kā tikai svītriņu. Kurā brīdī tur ir kaut kas kopīgs?

Dionysus, kamēr nav precēti, nekas nav kopīgs! Neprecēta sieviete ar bērnu ir ļoti neaizsargātā pozīcijā. Ja notiek šķiršanās, viņai jāuzņemas visas rūpes par bērnu, bet vīrietis var palikt ar visiem īpašumiem un pat aizlaisties lapās, atkratoties no alimentiem. Cik nav bijuši arī gadījumi, ka uztaisa bērnu neprecēti, vīrietis pārdomā - nav gatavs bērnam - pazūd. Sievietei pat nav ko ierakstīt dzimšanas apliecībā kā tikai svītriņu. Kurā brīdī tur ir kaut kas kopīgs?

Kāds nu kuram ir uzticības līmenis.
Ja vīrietis ir potenciāls bēglis, nebūs drošāk arī laulībā.
Kādas vispār var būt attiecības ja laulību uzskata par kaut kādu garantiju ?
Ar laulību piespiest cilvēku dzīvot ģimenē ?

Es domāju ja cilvēks ap 25 gadiem pasaka "neesmu gatavs" kad runa iet par nenoteiktu nākotni, viņš nebūs gatavs arī 40 gados.

Ja vīrietis ir potenciāls bēglis, nebūs drošāk arī laulībā.

'
No likuma viedokļa būs gan.

Protams, protams, vīrietim jau viegli pļurināt no malas, ka ir tā un šitā. Tikai cik gadījumus varat pateikt, kad māte pamet bērnu un vīrietim jāuzņemas visa atbildība? Varbūt no 100 gadījumiem daži tādi ir, bet parasti ir otrādi - vīrietis nozūd un sieviete paliek. Par kādu uzticību vispār var runāt cilvēks, kurš krāpis savu sievu? Ak, jā, bet tam tak bija iemesli, visi ir piedodams un bla bla bla.

Manuprāt, ir svarīgi atrast cilvēku uz kuru var paļauties un kuram var uzticēties dažādās dzīves situācijās. Normāls vīrietis arī neprecēto draudzeni ar bērnu neatstās pilnīgā novārtā..

Cilvēki jau arī neprecās ar domu - ja viņš ir ķēms, tad vismaz likuma priekšā izčakarēsim :D

Ja notiek šķiršanās, viņai jāuzņemas visas rūpes par bērnu, bet vīrietis var palikt ar visiem īpašumiem un pat aizlaisties lapās, atkratoties no alimentiem.

Pirmkārt, ja vīrietis dzimšanas apliecībā ir ierakstīts kā tēvs un savu bērnu ir atzinis, alimenti ir jāmaksā. Ja to nedara, var piestādīt tiesas ceļā. Ja galu galā vīrietim nav, ir atbalsta fonds, no kura maksā alimentus. Tas, ka sievietes ir lepnas un savus resursus bieži vien neizmanto, tas jau ir cits stāsts. Un galu galā, arī pēc laulības šķiršanas vīrietis var izvairīties no alimentu maksāšanas.
Otrkārt, sievietei būtu jādomā ar ko viņa šo bērnu taisās audzināt. Neviens normāls vīrietis, kurš šo bērnu ir gribējis, nevis sieviete viņu ir piespiedusi, vēlēsies pavadīt laiku ar SAVU bērnu, piedalīties audzināšanā un uzņemties rūpes.
Treškārt, kāpēc lai sieviete visus īpašumus nodotu vīrieša vārdā? Un ja vīrietim ir jau savs īpašums, teiksim dzīvoklis, taču sieviete pārvācās pie viņa. Kāpēc lai pēc 10 gadiem viņai tas pienāktos, īpaši jau tad, ja viņa tur materiāli neko nav ieguldījusi. Ja nu galu galā vēlas visu maksāt uz pusēm, var noformēt arī attiecīgi kā kopīpašumu. Un galu galā, ja divi laulāti cilvēki iegādājas kopīgu īpašumu, visbiežāk kāds ieguldīs vairāk, teiksim sieviete piemestu 10%, vīrietis - 90%, šķiršanās gadījumā dala uz pusēm, kāda vēl godība šeit?
Bet vispār sievietei nevajadzētu tik ļoti paļauties uz kādu citu cilvēku, jo nekas nav mūžīgs. Ar to es gribēju pateikt, ja domā ar galvu, tad nebūs tāda situācija, kad pēc 10 gadiem esi viena, ar bērnu, bez mitekļa, bez iekrājumiem un darba.

Es to uztveru kā cieņu pret sievieti. Ja prasi no viņas bērnu - appreci. Tas ir mazākais, ko var darīt, bet tomēr tik būtiski, lai sieviete sajustos stabilāk.

Agrajos 20 nebija svarīgi, toreiz ar puisi randiņojām 3 gadus, par nākotni un bērniem tad vēl nedomāju, puisis bija minējis, ka ir pret laulībām. Kad sāku runāt par kopā dzīvošanu, sapratu, ka te nebūs aršana, izšķīrāmies.
Vēlajos 20 man jau ir svarīgi, esmu arī teikusi vīrietim, ka bērnus tikai pēc kāzām. Jā, ir svarīgi, ka vīrietis bildināja.