Bildinājums

Zaķi šeit bildināja pēc gada attiecībām, bet apprecēja pēc 11 laikam, tā kā ir arī pozitīvi piemēri. Aizraksti vēstulīti lietotājai kordelia, viņa arī bija tavā situācijā 10 gadus un izšķirās, satika citu un gatavojas kāzām. :-) Tavs vīrietis tevi vienkārši uztver kā pašssaprotamu lietu un tur nav nekāda sakara ar mīlestību. Pati negaidītu tik ilgi.

Ne visas laulîbas ir mïlestïbas vārdā. Daudzi precas citu motîvu vadîti, lai atriebtos iepriekśèjai otrai pusei, naudas dèļ, mantas dèļ, bèrna dèļ utt. Katram savi iemesli.

Izlasīju visu diskusiju. Piekrītu, ka vīrietis tevi uzskata par pašsaprotamu. Jums ir kopīgs bizness, bet jūs neesat komanda. Man ir saprotams, bet nav pieņemams ultimāts "pārvācies vai šķiramies". Lēmums bija tavs, bet tam vajadzēja būt KOPĪGAM. Ja vīrietis pārvākšanās dēļ bija gatavs atteikties no jūsu attiecībām, tad ir vairāk nekā skaidrs, ka viņš neredz kopīgas vecumdienas ar tevi. Tu vienkārši neesi viņam TIK svarīga. Ja tu uzstādīsi ultimātu par kāzām, tad varbūt pat ērtuma dēļ vīrietis piekritīs. Tomēr esi gatava, ka tiksi izlikta aiz durvīm kā vecs dīvāns - izsēdēts, nolietots, bet tik ērts.

Kaut kādam jautājumam vai sarunai taču jābūt... vai arī tā no zila gaisa pēkšņi kāds sāk rezervēt vies namu un baznīcu?

bet tā vispār ir mūsdienu sieviešu tendence. gatavas jau kājas paplest pēc pāris randiņiem, gatavas sākt kopā dzīvot bez laulības, gatavas bērnus sadzemdēt, pirms nav nokārtotas attiecības oficiāli. nu un tad kāda vairs vīrietim motivācija censties, aplidot, skriet pakaļ, bildināt? kāda???

Dzīvē parasti nenotiek kā romantiskās filmās.

Es arī tā domāju pirms man izveidojās attiecības.
Mums bija sekss jau pirmajā tikšanās reizē un sakām dzīvot kopā jau tuvākajos mēnešos.
Viss bija diezgan ātri, bet tas bija jauks un patīkams laiks.

Ja abiem ir simpātijas un mīlestība, kāpēc sarežģīt visu ?

Es uzskatu, ka bildinājumam jānāk no vīrieša puses. Man laikam nekādu prieku nesagādātu bildinājums, ja es to vīrietim izlūgtos, vai arī, vēl ļaunāk, uzstādītu ultimātu.
Piekrītu te jau iepriekš minētajam, ka tas vai vīrietis bildina, ir saistīts ar to, kā viņš redz savu sievieti blakus sev, cik viņš ir pārliecināts par to, ka viņa nekur nepazudīs, un arī tas tomēr ir cieņas jautājums. Ja sieviete sevi cienīs un augstu novērtēs, tad arī vīrietis to jutīs un cienīs viņu.
Ja sieviete sevi neciena, tad arī vīrietis to nedarīs. Pati diezgan ilgi nodzīvoju attiecībās bez bildinājuma, pirmos gadus man tas īsti nebija svarīgi, vēlāk jau sāka tas grauzt, bet nebija tās pašapziņas un pārliecības par sevi, lai pieliktu tam punktu. Pēc tam attiecības sašķobījās, un citu iemeslu dēļ pašķīrāmies. Vēlāk atkal sagājām kopā, es biju pavisam savādāka, daudz pašpārliecinātāka par sevi, arī vīrs bija sapratis, ka vairs nekad nevēlas mani zaudēt un pavisam drīz arī sekoja bildinājums.
Tavā gadījumā es sāktu uzvesties savādāk, kļūt sievišķīgāka, mēģinātu rast sev piepildījumu kādā citā veidā, piestrādātu pie savas pašapziņas, vairāk nodarboties ar savām interesēm, hobijiem. Ja tas viss neliktu vīrietim aizdomāties, tad attiecības pārtrauktu. Nekad vairs negaidītu bildinājumu gadiem, ja neesmu tā īstā vīrietim, ja viņš to tā nejūt, ka vēlas pavadīt ar mani visu mūžu, tad man tādas attiecības nav vajadzīgas. 20 gados varbūt tas nav svarīgi, bet tuvojoties 30, sievietei vajadzētu tā kā saprast, ka galvenais ir cienīt un mīlēt sevi, tai būtu jābūt prioritātei, nevis vīrietim pie sāniem, kas neciena tevi.

Man tas bija svarīgi un būtu arī tagad.

Es noteikti nedzīvotu 10 gadus ar vīrieti, kurš man ir...kas īsti? Draugs? Mīļākais? '
Jāsaka, ka es vispār neietu uz lieliem kompromisiem, ziedošanos (kā Tavā gadījumā ar pārvākšanos) kāda dēļ, kurš nav mans vīrs. Arī nopietnus nākotnes plānus nekaldinātu ar cilvēku, kura statuss manā dzīvē ir diskutabls. Ja godīgi, pēc pirmās nopietnās attiecību pieredzes vēl vidusskolas laikā sapratu, ka es pat nepiekristu kopdzīvei tikai ar draugu/puisi/mīļāko vai kas nu tas skaitās. Tikai ar vīru.

Jā, var randiņot, pavadīt laiku kopā, baudīt situāciju un viens otru, ciemoties viens pie otra, taureņi vēderā utt, bet jebkādi nopietnāki soļi kā kopdzīve, kopīgi nākotnes plāni, kaut vai finansiālā puse manā skatījumā prasa no vīrieša nopietnu rīcību, kas sevī ietver arī bildinājumu un laulības.

Un bildinājumam jānāk no vīrieša, nekādā gadījumā ne pieprasītu to, ne diedelētu, bet sievietei pašai ir jābūt pietiekami pašpārliecinātai, patstāvīgai, lai vīrietis saprastu, ka nevarēs tā vienkārši kopā padzīvot, patēlot pieaugušos.

Bildinājums daudzejādā ziņā parāda vīrieša attieksmi pret sievieti.

Jā, man tas ir svarīgi. Bet nekad nelūgtos, lai mani bildina un prec, tam ir jānāk no vīrieša. Uzskatu, ka šāds jautājums - par kāzu vajadzību (nevajadzību) katra dzīvē, jau pašā attiecību sākumā ir jāizrunā, jāizstāsta sava nostāja, lai pēc vairākiem gadiem nav pārsteiguma un vilšanās, ka otrs tomēr uzskata pilnīgi pretēji.

Mani bildināja, kad bijām kopā 4 gadus. Viņš gan par to sāka runāt jau ātrāk. Ar kāzām nesteidzāmies. Un vainīga biju es. Es negribēju uzreiz precēties. Bildinājumu, jā, vēlējos, bet kāzas uzreiz nē, jo laikam baidīja tas, ka bijām vēl gana jauni. Apprecējāmies, kad bijām kopā 7gadus. Neko nenožēloju. Viņš jau no paša sākuma parādīja, ka vēlas būt ar mani visu mūžu.
Un daudz ko nosaka vecums. Ja sāk draudzēties 15 - 17 gados, tad, manuprāt, ir dīvaini gaidīt bildinājumu, jo vēl tak jauni. Ja satiekas kaut kādos 30 + gados, tad gan šķiet dīvaini, ka marinē 10 gadus. Ir tak pieredze uzkrāt un spēj ātrāk "atkost" vai būs pa ceļam ar otru cilvēku.
Radu lokā ir pāris. Viņai 31, viņam 29. Kopā apmēram 10 gadus. Manuprāt, tur līdz kāzām nenonāks jo viņi ir pārāk dažādi + tik bieži šķīrušies un sagājuši. Es vispār nesaprotu, kas viņus tur kopā un kāpēc jāiznieko labākie dzīves gadi! :-/

Negaidītu 10 gadus. Patiesībā jau pie pirmajām runām, ka laulības nebūs/nav svarīgas/neinteresē, ietu prom.

ak, šī latviešu mentalitāte. Raud gaužas asaras, ka neprec, bet baidās to pateikt otram! Ja tev tas ir svarīgi, tad to jāpasaka otram-ka līdz galam laimīga ar viņu nebūsi, kamēr neapprecēsies. Ja viņam vienalga, kā tu jūties, tad jautājums, cik kvalitatīvas ir jūsu attiecības?

šoreiz pilnīgi piekrītu Teikai spolītei. Acīmredzot vīrietis nejūt pietiekamu cieņu un pieķeršanos, lai censtos darīt to, kas dara tevi laimīgu, vai arī neesi gana skaidri izteikusies par to, cik tas tev patiesībā ir svarīgi. Ja jau tev muti var aizbāzt ar: "Mazā, vai tas tev tiešām tik svarīgi?", nu tad man neliekas, ka jums tiešām ir bijusi kārtīga pieaugušo saruna par šo tēmu, un viņš saprot, cik tas tev patiesībā svarīgi. Domāt, ka kaut kādi mājieni ar iešanu uz kāzām vai ārējā izskata izmaiņām liks viņam mainīties, ir piedodiet, bet vienkārši naivi. Vīrieši ir imūni pret mājieniem. :-D

Sievietēm ir jāuzdrošinās pateikt skaidri un gaiši, kas viņām nepieciešams laimei, un jā - tas pat jāpieprasa. No tā nav ko kaunēties. Galu galā tā ir tava dzīve un tu esi atbildīga par savu laimi - neviens cits. Ja tu gadiem ilgi dzīvo attiecības ar egoistu, kas no tevis prasa daudz, bet pats neko nedod pretī - nu piedod, bet pati izvēlējies palikt un to pieciest.

Ultimāts nav nekas labs, ja tas tiek izmantots kā manipulācijas līdzeklis, lai sasniegtu to, ko vēlies, un patiesībā nemaz nedomā aiziet. Cita lieta ja tiešām ielūkojies sevī, izvērtē savas jūtas un principus, un noskaidro, kas tev svarīgāks: attiecības tieši ar šo vīrieti, vai attiecības, kurās vīrietis vēlas tevi apprecēt un veidot ģimeni (tieši ar tevi, un nevienu citu), un secini, ka otrais punkts tev ir svarīgāks. Tādā gadījumā ultimāts ir vienīgā izeja, jo tad tev labāk būt vienai, nekā kopā ar kādu, kas nevēlas sasniegt tos pašus lielos mērķus dzīvē, ko tu un darīt tevi laimīgu.

Un ja tu saki, ka tavs ultimāts izgāztos ar lielu blīkšķi (ti, viņš teiktu: nu, tad ej!), kas tās jums par attiecībām tādā gadījumā? Tad tu viņam esi mazāk svarīga nekā pārkāpšana savam ego un kompromisa atrašanai? kā tad jūs pieņemsiet citus svarīgus lēmumus? Kā jau meitenes teica, tas neizklausās pēc laba teamwork... :-(

Neesam precējušies, kopā drīz 6 gadus. Aiziet uz zagsu sarakstīties - tas nav priekš manis. Pagaidīsim, bet uztaisīsim kāzas, kādas gribam t.i. lielas un krāšņas.

Es ne par ko nebaidos, man vīra kungs nav jāmēģina piesiet ar izdomātām laulības saitēm. Tās saites tāpat būs vājas, ja nebūs lemts.

Neesmu noķērusi to fīlingu, nesaprotu, ko kāzas maina attiecībās, neesmu ne romantiķe, ne ticīgs cilvēks, neinteresē arī radu domas šajā jautājumā, bērnībā par lielo balto kleitu nesapņoju. Varbūt, ka apprecēšos uz papīra, tad sapratīšu to atšķirību :-D

xcvi no kurienes ir šis citāts? :-)

Tuuliit atskries Riidziniece un pateiks, ka Tu esi pieguleetaaja :-D

Bet, ja nopietni, es Tavaa vietaa savu naudu liktu kraajkontaa vai iegadaatos SAVUS nekustamos iipashumus, viiriesha misija buutu nodroshinaat visu kopdziivei nepiecieshamo. Nekaadu kopiipashumu. Un kopistiskajaa biznesaa arii vajadzeetu juridiski nodroshinaaties, ka "ja nu kas" Tu sanjem savu dalju, nevis dodies darba mekleejumos ar savu koferiiti. Cerams, ka esi vismaz liidziipashniece nevis tikai menedzere vai graamatvede. Ja neesi, tad izsheemo, kaa to izdariit. Ja viirietim shii ideja nepatiik, tad vari vinjam pajautaat - "vai tad tas tev, mazais, ir tik buutiski..."

Mani shaada situaacija apmierinaatu, ja mana nauda buutu mana nauda, bet viiriesha nauda - muusu kopeejaa :-D Visaadi citaadi vinjam tiehshaam ir ljoti eerti un nav nekaadas jeegas piepuuleeties.

"vai tad tas tev, mazais, ir tik buutiski..."

:D šis bija smieklīgi :D :D :D

Īstenībā man gribētos, lai mani bildina, taču zinu, ka nebildinās. Kā mēs ar draudzeni iesmējām, tad mūsu vīrieši ir aptuveni tādi - ja arī nopirktu to gredzenu, tad vienkārši iemestu ar to kastīti un pateiktu "še velc pirkstā, tas tev"! Visticamāk nebūs nekādas romantiskas bildināšanas.. vienkārši sarunāsim, ka šogad precamies un viss.

Dienvida, 180 žurnāla lpp. :-)
http://www.piramida.lv/wp-content/uploads/2014/02/Lai-las%C4%ABtu-interviju-ar-dr.%C4%92renpreisu-latviski-spiediet-%C5%A0EIT.pdf

Mani shaada situaacija apmierinaatu, ja mana nauda buutu mana nauda, bet viiriesha nauda - muusu kopeejaa

Tieši tā :D Ja vīrietis ir gatavs atdot visu un darīt visu sievietei, kas viņam būtībā nav nekas, nu tad lūdzu, mani arī apmierinātu tā bezrūpīgi dzīvot, bez kkādiem solījumiem, atbildības utt :D
Bet ja par tavu situāciju runājot.. Vnk runā, bet nesāc ar to, ka tgd vai nu precamies vai šķiramies, vnk sāc ar to, ka nesaproti, kas jūs īsti esat, kas tālāk, cik ilgi būsiet tikai mīļākie utt, nu krč izskaidro, ko domā un tad jau nonāksiet līdz tam gan jau :D

"vai tad tas tev, mazais, ir tik buutiski..."

Te jau arī, cik garš, tik plats - ja jau precēšanās tāds nebūtisks štrunts vien ir, tad kāpēc VIŅAM ir tik būtiski neprecēties? Sarakstīties nav dārgi.

nelasīju visus komentārus, bet visām dāmām un posta autorei vēlētos pateikt...ka vīrietis, kurš vēlas precēt savu sievieti- vēlas, lai viņa ir sieva nevis draudzene, to sajūt diezgan ātri.

Cik esmu runājusi ar saviem vīriešu kārtas draugiem- piemēram, kāpēc nebildina savu draudzeni. Atbilde ir vienkārša- patiesībā nejūt viņu kā sievu. Jā, viss esot labi, bet nav tā sajūta..tad nu dzīvo gadu gadiem, varbūt parādīsies "tā" sajūta..vai uzradīsies aiz apvāršņa īstā love... viss pārējais ir atrunas, kāpēc neprecas.


turklāt tie, kas grib precēt- to dara. Tam ir vairāki man pazīstami piemēri. Ir draugs, kurš gatavojas bildināt savu draudzeni. Viņa to vēl nezina, bet tas kā viņš par šo soli stāsta draugiem , gatavojas, plāno- kā labāk- tas ir skaisti :) Turklāt vīrieši šo pasākumu izdzīvo ne mazāk kā viņu draudzenes, būdamas bildinātas ...

Arī mans vīrs teica, ka sākumā jau zinājis, ka grib mani par sievu. Sāka krāt naudu kāzām, pirms bildināja.


Stāsts ir par to, ka tas, kas tiešām grib un jūt, ka vēlas- to dara. To var attiecināt uz jebkuru situāciju....varam apgriezt situāciju otrādi- cik te cosmo.lv dienām ir diskusiju, draugs bildina, vai vēlas bildināt, vai meitene jūt, ka grib draugs bildināt...bet meitenes sāk "raustīties", ka viss ir labi, bet vai ar šo vīrieti gribu precēties.....turklāt, jo ilgāk dzīvo/ ir kopā, jo lielāka pieraduma, ikdienas sajūta.....tajā ikdienā jau grūti atrast tās "laulību vēlmes dzirksteles" ...

happy +++++

Es gan nepiekrītu tam, ka ja neprec, tad uzreiz nav īstā.

Vīrieši ir dažādi. Ir daļa, kuriem labi ir tāpat un tiešām neredz jēgu kāpēc precēties, ja kopā viss ir lieliski. Dažiem apkārt ir piemēri, ka laulība neko nenozīmē - vai nu visi šķiras, vai paša ģimene ir bijusi nepilnvērtīga un nav bijis tas skaistais laulību piemērs.

Mans vīrietis vienmēr teicis, ka neprecēsies, arī apkārt viņam lielākā daļa draugu dzīvo vai dzīvoja ilgstoši attiecībās bez kāzām un visiem iet lieliski bez tām kāzām, tieši grūtāk iet precētajiem, tas viņu nemudināja uz kāzam. Bet mans vīrietis vienmēr ir izrādījis, ka vēlas būt ar mani kopā un netaisās nekur pazust, vienkārši tās kāzas viņam tiešām ir mazsvarīgas.

Pirmos gadus man bija vienalga, bet beigās jau kā autorei sāka grauzt, bet ir arī jāsaprot otra nevēlēšanās un nevar uzstādīt ultimātus vai piespiest uz kāzām. Tāpēc es daudz runāju un stāstīju kā jūtos, jo bez kāzām jau tiešām man gāja uz šķiršanos, jo iekšēji pēdējos gadus sāka grauzt, ka neprec un tarakāni arī mani tracināja, lai gan nav pamata, ka es būtu tikai pagaidu variants.

Un jā, sagaidīju savu bildinājumu, sākumā jutos, ka esmu to uzspiedusi, bet nē, viņš teica, ka ja negribētu, tad tāpat neprecētu. Tagad pat staigā lepns par to, ka būšu viņa sieva un pat piedalās kāzu organizēšanā,kas būs vasarā.

Līdz bildinājumam kopā bijām 8 gadus un jau ir mums 2 gadīgs dēls un īpašums, tāpēc man tiešām iepriekš nebija pamata domāt, ka es esmu pagaidu variants.

Nav tikai viena veida, ja neprec, tad nemīl, katrs ir savādāks, it īpaši vīrieši, kuri ir sarežģīti un tās kāzas lielākoties tikai sievietes dēļ notiek, jo viņi jau mūs mīl, bet vairumam kāzas ir un paliek tikai formalitāte, kas neko nemaina. ;)