Vai runāt par roblēmām?

Diemžēl man tā ir problēma, jo jau no pašas bērnības man grūti ir paust savas emocijas, skanēs dīvaini, bet ja es sasitos un man sāpēja, es cietos un neraudāju,jo laikam baidījos ka vecāki redzēs manas emocijas. Arī šobrīd es nestāstu par savām problēmām, jo nezinu kādēļ, bet man grūti ir pārvarēt to sākumu kā sākt, ar ko sākt. Vai bieži vien domāju,ka tā jau nav nekāda problēma un ko es stāstīšu. Tomēr ,ja esmu takā pārvarēsi to "ar ko sākt un kā sākt, tad no manis nāk vulkānu izvirdums:-/:-D

Patīk runāt ar partneri par visu un neko, bet es neesmu liels problēmu cilvēks, parasti ātri izdomāju risinājumu un tad pa reizei padalos ar otru pusīti un apjautājos, ko viņš domā par manu risinājumu, uzklausu viņa ieteikumus. Randiņošanas sākumā nekad nedalos ar savām problēmām, pat ja tādas ir. Randiņš man ir tāda izklaide, kur var atslēgties no ikdienas rūpēm. Tā kā man pašai nav daudz neatrisināmu problēmu, man nepatīk satikties ar cilvēkiem, kuriem viss vienmēr ir slikti. Draugam bija tāds periods, kurā viņš slikti jutās kādu nedēļu no vietas, teikšu atklāti - man bija grūti ar viņu, bet es to neizrādīju un turpināju uzmundrināt, paldies dievam tas neturpinājās mūžīgi, bet ar galvu sapratu, ja es vēl viņu sākšu zāģēt, viņam no tā labāk nekļūs. Ja problēma ir vienkārši nogurums, mēs parasti iepriecinām viens otru ar vīnu, vakariņām, masāžu un vienkārši jauku vakaru.
Bet piekrītu, ka daudzas no neizrunātajām lietām attiecībās, cilvēki aizpilda ar fantāzijām, kas bieži vieni beidzas ar treknu punktu.

Protams, ka ir jārunā. Citādi tā nav nekāda tuvība. Kā var būt kaut kāda maska tuvākā cilvēka priekšā? Ja otra pusīte ir nomākta, bet neko nesaka, mēs taču tāpat to redzam, vai ne? Tad labāk visu izrunāt nekā minēt, kas noticis.

Kam tu stastisi ka tu sasridejies ar otru pusiti un tgd nezini ko iesakt, ka salabt utt?

Elmuci, autore tak teica

Vai, jūsuprāt, sievietei ir jārunā par savām problēmām ar savu vīrieti, ja tas neskar attiecības, darbu vai ģimeni?

Jā, protams! Un gribētu, lai ar mani runā arī.

Es stāstu par visām savām problēmām, citreiz pat par baigi nenozīmīgām. Arī viņš man stāsta par savējām. Es nezinu, man liekas, ka tas mūs satuvina, jo spējam uzticēties viens otram kā draugs draugam. Zinu daudzus pārus, kur nerunā vispār gandrīz neko. Nestāsta viens otram praktiski neko, kur nu vēl savas problēmas. Vienai draudzenei vīrs pat nezina (domāju, ka viņam arī nemaz neinteresē) , kā viņai darbā iet utt. Nedomāju, ka baigi laimīgi jūtas tad viens ar otru!