Izbijušas attiecības

Jā

Bet tā arī nesatikāmies.

Vot nesaprotu. :-/
Kāpēc?

Daudzi gadi pagājuši, palikušas tikai labas atmiņas, tā bija pirmā mīlestība, esam sarakstījušies, aprunājušies, domājām arī satikties, bet tā arī nav sanācis.

Ir rakstījis un piedāvājis tikties, bet tā arī netikāmies. Tas tomēr vairāk bija tādā runāšanas līmenī teikts nekā darīšana. Pati esmu piedāvājusi tikai pēc tam kad salīdzinoši vel neilgs laiks no šķiršanās ir pagājis - pāris mēneši, un tas arī emociju iespaidā vairāk. Kad jau vairāki gadi pagājuši, man nav ne velme rakstīt un piedāvāt tikties, ne arī tam redzu jēgu.

Es vispār neredzu jēgu tam. It sevišķi ja ir attiecības.
Esmu saņēmusi vairākus uzaicinājumus tikties. Visi tiek ignorēti.
Mana uzskats ir tāds, ja esi pagātnē tad tur tev ir vieta,kāda jēga rakstīt pēc entiem gadiem ar tekstu "tu mani atceries"

Nu tajā laikā mums abiem nebija attiecības.

Nu ja nav attiecības pēc tiem entajiem gariem, tad reizēm prāts mēdz cilvēka domas aizvest atpakaļ uz to laiku kab bija labi, tā tad arī sākas tā rakstīšanās. Tomēr ja ir attiecībās tad ok, var jau kādu reizi ko debīlu mirkļu iespaidā uzrakstīt, bet piedāvāt tikties gan neredzu jēgu, tomēr cilvēki arī mainās pēc tiem gadiem. Tie kas gribēs ieturēt draudzīgas attiecības pēc šķiršanās tad to darīs jau kopš mirkļa kad izšķīrās nevis pēc vairākiem gadiem, bet ja tādas neietur, tad tam ir iemesls - sāpes, aizvainojums, naids, pārāk atšķirīgi cilvēki, pārāk strauji un negaidīti izmainās, bija rozā brilles utt.

Neesmu rakstījusi, man nekas nav rakstīts. Tāpēc jau tās sauc par izbijušām attiecībām - bija, izbija, kaut ko iemācījies un adios amigos. Draugam ir draugs, kurš bija skolas laikā ar meiteni, tad sastrīdējās, nekontaktējās, tagad atkal kopā dzīvo, precēsies un bērns būs un viss notiksies. Tāpat arī radiniece - pusotru gadu nekontaktējās ar tagadējo vīru, jo vidussskolas laikā par kaut ko riktīgi sastrīdējās, bet jau precējušies un laimīgi kopā dzīvo.

Atkal-kontaktēšanās var dot iespēju laimīgai dzīvei, ja viss tā attīstās. Bet nu labi, cik tādi gadījumi ir kad bija kopā, nebija un atkal ir? Uz kādiem 100 cilvēkiem 2 tādus pārus tik zinu. Parasti, ja jau kāds no kāda ir šķīries, tad saprot arī kāpēc. Tur jau pēc ilga laika smadzenes pašu māna - cik tas bija jauki, cik tas bija labi.. Un kā ar 100 citām lietām, kuras bendēja nervus un strīdi un sazin kas, kādēļ beidza viens otru mocīt.

Viņš ir piedāvājis tikties. Vairākas reizes. Neiešu nekad! Man vajadzēs pielikt bisi pie galvas un dzīt uz tādu tikšanos. Kaut gan, tad drīzāk izvēlētos, lai mani nošauj, nekā ietu tikties!

Viņš mēdz man piezvanīt, lai paziņotu, ka viņa dzīvē noticis kas svarīgs, piemēram, piedzimis bērns vai nopirkta māja. :-D Acīmredzot kaut kāda sāpe vēl ir palikusi, ja jau gribas šitā pazīmēties. Lai gan viņš pameta mani, nevis es viņu. :-D Īpaši gan viņa motivācijā neiedziļinos, jo man ir pašai sava dzīve, noklausos, paslavēju un daru savas lietas tālāk, īpaši neiespringstot.

Tikušies neesam, bet es droši vien neiebilstu - kaut kādā ziņā ir man tīri cilvēciska interese par viņa dzīvi, galu galā, nebijām jau kopā vien pāris mēnešus. Noteikti nav tā, ka viņu redzot, šķērsotu ielu, lai nebūtu ar viņu jāsveicinās (viens cits ex tā darīja) un nav arī tā, ka es ļoti alktu viņu satikt.

Rakstīt/saņemt vēstules pēc vairākiem gadiem izklausas līdzīgi scenārijam - Kad mīļš cilvēks nomirst, mēs cenšamies atcerēties labāko par viņu, bet tajā pašā laikā, ja pēc vairākiem gadiem mums viņš sāk ļoti pietrūkt, mēs tak neejam un nerokam viņu laukā no kapa lai apskautu vel pēdējo reizi. Sāks vel smirdēt. Dīvains salīdzinājums, bet kaut kā tā es to visu arī uztveru.

Tāpēc arī nesaprotu to visu. Ir tādi teksti saņemti ka "nepārtraukti domāju par tevi" ka gribētu laiku pagriezt atpakaļ "laikam mīlu tevi"
Nez kāpēc bet tas vairāk kaitina (e)

Ex ir rakstījis un aicinājis, it kā gribējis kaut ko izrunāt, bet es neesmu piekritusi satikties. Varbūt ja tas būtu bijis kādu pusgadu vai gadu pēc šķiršanās, piekristu, bet tagad, kad pagājuši jau... Es pat nezinu, nu vairāk kā 5,5gadi. Ko tad lai vairs runā?! Nē, es to cilvēku nopietni neuztveru, īpaši pēc visām piezīmēm, kas izteiktas par tagadējām attiecībām, kad atteicu satikties. Pēc viņa domām, man pat vajadzētu justies vainīgai, ka izskatos un esmu tik laimīga un starojoša, un viņam tas viss vēl jāredz(t)

Nez kāpēc bet tas vairāk kaitina

Loģiski ka kaitina.. ķipa pēkšņi gudriniekam bija mūža atklāsme par lielāko dzīves mīlestību.. Tad jautājums - kur tu biji tad, kad vel attiecības bija glābjamas?

Man bija tā. Izšķīrāmies ne jau tāpēc, ka nepatika kaut kas viens otra raksturā vai rīcībā. Tur bija cita liela, grūti atrisināma problēma. Šķirties bija ļoti sāpīgi, protams, un noraudājušies bijām abi. Es aizbraucu, viņš palika. Pēc pusgada nejauši satikāmies, draudzīgi aizgājām iedzert kafiju un tā arī palikām kopā. Nekādi nenožēloju ne to, ka izšķīrāmies, ne to ka esam kopā. (l)
Nekad neesmu bijusi par attiecību atjaunošanu, bet situācijas ir dažādas.

Miss Joker tieši tā. Nevis drukāt pēc 15gadiem un nožēlot kas bijis.
Nopietni domājošs ģimenes cilvēks neskries un netiksies ar bijušo.

Man arī viens tāds ex ir, kas ik pa laikam uzbāžas man un manam vīrietim. Pat iedomājoties par to cilvēku paliek slikta dūša. :-/

Vai jūs esat kādreiz rakstījušas saviem ex pēc daudziem gadiem un piedāvājušas tikties?

Nē.. priekš kam :)

Jā. Bijušais vēlējās tikties. Atteicu, jo ne pie kā laba novest tāda tikšanās nevar. Turklāt mēs ne pirms mūsu attiecībām, ne pēc tam neesam bijuši draugi, līdz ar to tā kā attiecības ir beigušās, tad nekā jau nav palicis, kas mūs saistītu.