Cik % (aptuveni) Jūsu ģimenes budžeta aiziet Jūsu vecāku atbalstam?

Nopietni? Un ceri te sagaidit atbildi?:-D tak 90% necik!!!;-)

Nebūtu slikti, ja izteiktos kaut vai tie atlikušie 10%.

Nu esmu studente, Un mani vecāki vēl nav pirmspensijas vecumā. Vini arī nav mulki Un savas vecumdienas negrasās dzīvot no valsts pensijas. Ja nu kāda iemesla dēl vecāki nonāktu finansiālās grūtībās, noteikti palīdzētu.

Tie te reti paradas. Palasi ka par mammam izsakas , a tu gribi lai vel doma par vecakiem. Liecies miera.;-)

Ne maniem, ne mīļotā vecākiem finasiāls atbalsts nav nepieciešams. Abi drauga vecāki vēl strādā un saņem diez gan labas algas, līdz ar to arī pensijas būs labas. Mani vecāki dzīvo laukos - nodarbojas ar uzņēmējdarbību, no kuras gan baigi nepelna, bet dzīvo normāli. Tētis saņem arī pensiju, kas Rīgai būtu maza, bet laukos var iztikt.

So aptauju vareji cali ielikt butu citadakas atbildes.

Labi. Tiem, kas ir pietiekami jauni, lai viņu vecākiem pensija vēl būtu tāla nākotne - drīkst replicēt tēmas nosaukumā uzdoto jautājumu uz vecvecākiem.

Draugs atbalsta mammu, katru mēnesi pārskaita konkrētu summu, es gan nezinu, cik tie ir procenti no viņa algas.

Tagad maniem vecākiem palīdzam nomaksāt mašīnas kredītu, drauga vecākiem uzdāvinājām savu iepriekšējo mašīnu. Nav tā, ka viņi nevar izdzīvot, mēs vnk gribam izdarīt viņu labā kko, kamēr mums ir tāda iespēja. Bet tā ikdienā nē, ja justu, ka ir vajadzība tad jau noteikti palīdzētu, drīzāk kko aizvestu un tā.

Mēs apmaksājam visus manas otrās pusītes mammas izdevumus. Viņa ir invalīde un pati par sevi parūpēties nespēj. Procentuāli neesmu nekad rēķinājusi, cik tas varētu būt no kopējā budžeta.

Mani vecāki ir turīgāki par mani pašu, bet, protams, ka palīdzētu, ja būtu nepieciešamība. Pašlaik no manas puses tās ir dāvanas uz kopīgiem spa apmeklējumiem, jo paši ir mazliet par slinku, lai ko tādu sev iedomātos atļauties.
Ja pārskaitītu naudu, droši, ka apvainotos un nesaprastu, kāpēc tā rīkojos.
Ja godīgi, tad par palīdzību vecvecākiem pat neesmu iedomājusies, jo ekstra prasību pret dzīvi tiem nav un ir no tiem, kas uzskata - ai, nu ko gan mums vajag.
Man derētu iemācīties sniegt vairāk emocionālu atbalstu, būt iejūtīgākai pret vecākiem. Domāju, ka tas ir vienīgais, ko viņi no manis gaida.

Man ir palicis tikai viens vecvecāks- manmas manma, t.i., ome. Vinai ir diezgan liela pensija, bet arī mamma katru mēnesi vinai pārskaita 200 eur.

Atvainojos par autokorektu, mammas mamma*

Man arī ir tā, ka gribētos emocionāli vairāk sniegt. Šobrīd, studējot ārzemēs, redzu savu omi labi, ja reizi gadā. Bail, ka nebūšu atvadījusies..

Mani vecāki ir turīgāki par mani pašu

uz sho briidi man ir taa pat.

bet mans virs gan finansiali atbalsta- savu maati, vecteevu un savu teevu. Katrs no shiem cilvekiem dzivo atseviksi viens no otra, ta ka reizem aiziet liela summa.

Kad tētis ilgstoši slimoja, mazliet palīdzēju ar naudu. Apmēram 10% no algas. Kad izveseļojās, turpināju skaitīt, bet apvainojās - teica, ka paši ir spējīgi nopelnīt. Viņi dzīvo mazpilsētā un māk ļoti labi rīkoties ar naudu, ko arī man ir ieaudzinājuši, paldies viņiem par to. Vecmāmiņa no savas mazās pensijas vēl spēj iekrāt mums dāvanām. Mēģinām atdarīt, uz svētkiem uzdāvinot ko lielāku. Tad papurpina, ka nevajadzēja jau tā tērēties. Manējie ir vecā kaluma- bērniem atdos pēdējo, bet sev neņems. Vienmēr esmu gatavībā viņiem palīdzēt. Rēķinos ar to, ka, kad būs pensijā, palīdzēšu ar naudām. Bet baidos par to, ka pat, ja vajadzēs, nepateiks. Lai arī esmu neskaitāmas reizes teikusi, ka lai tik ieminas, ja kaut ko vajag. Viņi tikai saka, lai to, ko gribu viņiem atlīdzināt, ieguldu savos bērnos. Tā arī dzīvojam. :)

Kādi 7-10% no mūsu ģimenes budžeta katru mēnesi aiziet, lai nomaksātu rēķinus par dzīvokli, kurā dzīvo vīra vecmamma. Dažkārt izdevumi mēdz pieaug, ja viņai ir kādas citas papildus vajadzības.
Vecākiem mēs nepalīdzam, jo paši ir gana spēcīgi nopelnīt naudu, ko arī dara pietiekami. Ja pienāks diena, kad vajadzēs darīsim to.

Mani vecāki abi nedaudz virs 50, tētis strādā valsts darbā + haltūras, mamma nestrādā (jo kopj omīti, kurai 90 gadi) un ģimenē ir vēl 2 bērni, kuri vēl studē un nestrādā. Līdz ar to mēs pārējie finansiāli palīdzam gan vecākiem, gan abiem studentiem, jo mums ir krietni lielāk ienākumi, nekā vecākiem.
Problēma šajā situācijā ir tāda, ka mamma ļoti negrib pieņemt naudu. Visu laiku saka, ka šobrīd var iztikt, bet nākotnē noteikti būs jāpalīdz, tad viņa prasīšot. Bet es nevaru garantēt, ka pēc 5..10..15 gadiem es varēšu finansiāli palīdzēt, mēs neviens nekad neko nevaram zināt, tāpēc gribu dot pēc iespējas daudz tagad, kamēr to varu. Rezultātā tiešā veidā mamma naudu pieņem ārkārtīgi reti, tāpēc palīdzība izpaužas galvenokārt sponsorējot abus studentus - sedzot daļu dzīvokļa izdevumu, pērkot viņiem pārtiku, apģērbu utt.m lai vecākiem nav tik liels finansiālais slogs.

Necik. Mani vecāki ir krietni turīgāki par mums ar vīru un nekāda materiāla palīdzība viņiem nav vajadzīga.
Manai omai palīdz mana mamma.

Es bieži palīdzu savai mammai un māsai, kuram tā švakāk sr naudiņām, pašai ar šobrīd nav daudz, brt pamest nevaru. Pāris reizes gadā tā pa riktīgo palīdzu omai, arī tagad ar masu sametamies un sapirkam pārtiku uz 100euro. Savādāk ledusskapis atbraucot ciemos bija totāli tukšs :-/
Radās, ka man diemžēl vienmēr vajadzēs palīdzēt savai ģimenei, neesam turīgi, bet neviens nečīkst ar.