Peka, paldies par viedokli.:-) Es arī sevi arvien vairāk cenšos iedrošināt, ka ir jāaiziet pie tā paša psihologa parunāt, varbūt cilvēks no malas man pateiks vai ieteiks ko tādu, ko pati neesmu vēl iedomājusies un man izdosies sakārtot sevi. Ir tikai viena problēma, kādēļ joprojām tikai turpinu saņemties aiziet- man bail to visu celt atkal augšā, jā, par daudzām lietām es ikdienā nemitīgi domāju, bet tikpat daudzas ir atstātas pagātnē un man bail, ka par to stāstot un atceroties, es varētu salūzt vēl vairāk.:-/
Un norobežojusies jau es esmu, cik vien varu, jo, kā varbūt varēja saprast, man bēdas sagādā pagātnes notikumi un varbūt tikai nedaudz tas, kas notiek šobrīd, bet vairāk jau pagātnē piedzīvotais. Ko, gribot negribot, atceros. Vai naktī par to murgoju.