Cik ilgi?

2715

Reģ: 13.12.2013

Parunāsim par profesionālo jomu.:-)

Šī ir mana otrā darba vieta. Jau kādas divas nedēļas domāju par to, ka teorētiski man viss ir - ideāls darba režīms, brīvība, miers, viss izdodas, bet kaut kas nav īsti līdz galam.:-/ Tāda jocīga sajūta, teorētiski viss ir, bet praktiski kaut kas pietrūkst.:-D Man šķiet, ka ir iestājusies zināma stagnācija, nekas nevirzās uz priekšu, vismaz tik ātri, cik man gribētos.:-D

Šoreiz jautājums radās pēc šīm pārdomām - cik ilgi ir jānostrādā vienā darba vietā, lai nākamais darba devējs neuzskatītu par "lēkātāju"?:-)

28.04.2016 22:41 |

Gledisa

743

Reģ: 22.11.2015

Viss atkarīgs, cik bieži maini darbu. Ja bieži, tad nenorādi visu savā CV, lai gan tagad laikam par cilvēku visur dati pieejami darba devējiem.
Man pašai ir sanācis, ka divas darba vietas mainīju, katrā nostrādāju pa gadam. Paņēma citā darbā, bet, ko domāja par mani, joprojām nezinu.

28.04.2016 22:47 |

Maité

2715

Reģ: 13.12.2013

Pirmo nemaz nenorādu, jo tas bija klasiskais studentu darbs. Par šo aizdomājos, jo kopējā pieredze šajā uzņēmumā ir tikai gads. Tas ir par maz. Ar tik mazu pieredzi noteikti neko līdzvērtīgu atrast nav iespējams.

28.04.2016 22:58 |

yako

Reģ: 29.06.2013

Man arī bija tāds kā studentes darbs, oktobra vidū, tagadējā darba vietas vadītāja, man piedāvāja citu darbu, kam arī piekritu. Šobrīd mani uztrauc tas pats jautājums- ko diez domās nākošais darba devējs? Jo šoreiz pēc pašas vēlmes vēlos mainīt darbu, lai gan nav pagājis pat gads kopš darba vietas maiņas. Darbavietu noteikti nemainītu, jo darbs patīk, bet ir šausmīgs kolektīvs.

28.04.2016 23:12 |

Maité

2715

Reģ: 13.12.2013

Es ilgi neizturētu šausmīgā kolektīvā, te ir tieši pretēji - super priekšnieks:-D, interesanti pienākumi, bet potenciālu vairs neredzu. Zinu, ka daudzi apskaustu, jo kaut kādā mērā darbs ir saistīts ar izglītību, kuru apgūstu, pat tas vairs mani nemotivē. :-/
CV man arī nav tukšs, ir brīvprātīgais darbs, apbalvojumi, sertifikāti/kursi.:-)

28.04.2016 23:25 |

marissa

4962

Reģ: 24.08.2013

Graciela_Andreina, man ir drusku līdzīgi, kolektīvs brīnišķīgs, priekšnieks manam raksturam ideāls-nekontrolē, garstāvokļa cilvēks tāpat kā es, darba laiku varu plānot pēc savas vēlēšanās, it kā ir noteikts ofisa darba laiks, bet neviens minūtes pakaļ neskaita, vari darīt, kā gribi, kamēr vien darbu padari, alga laba. Darbu dabūju caur paziņām, viss jau it kā labi, agrāk strādāju valsts iestāde, tas vispār beidza mani nost, bet arī esmu reāli izdegusi. Uzrakstīju atlūgumu, jauna darba nav, paļaušos uz to, ka dzīve vienmēr kaut ko piespēlē...

28.04.2016 23:47 |

Maité

2715

Reģ: 13.12.2013

marissa, tā ir arī mana priekšrocība, es pati varu plānot savu laiku, nav nekādas kontroles, vienmēr tiek pateikts paldies, it kā sīkums, bet patīkami.

Es saprotu, ka kaut kur citur nebūs nekāda brīvā režīma, vienlīdzības, bet es nesaprotu, ko darīt. Sākumā bija entuziasms, bet tagad darbu daru vēl lēnāk nekā gliemezis, kaut kādam izdegšanas sindromam ir par ātru.

29.04.2016 00:00 |

marissa

4962

Reģ: 24.08.2013

Graciela_Andreina, kādu laiku atpakaļ es Tev būtu ieteikusi atrast veidu, kā samierināties ar savām sajūtām, jo darbs taču kaulus nelauž un pārsvarā jau darbs nav nekāda izprieca. Tā es teiktu tad, kad vēl pati dzīvoju tā, piemiedzu acis uz to nepatiku, nē, īsti ne nepatiku, bet apnikumu, izdegšanu..Tagad gribētos ieteikt, to pamest un meklēt ko citu, bet nejūtos tiesīga tādus ieteikumus dot, jo pagaidām pati esmu tikai pametusi tādu darbu, bet nekā jauna vietā vēl nav...pieredze par īsu, lai tādus lielus padomus dotu.

29.04.2016 00:10 |

Maité

2715

Reģ: 13.12.2013

marissa, sākumā man patika pilnīgi viss - ir iespēja ar laiku uzkrājot pieredzi nokļūt nozarē, kurā vienmēr esmu vēlējusies strādāt, bet tas laiks nav noteikts un es nevaru gaidīt nezināmu laiku, līdz kamēr kaut kas notiks. Šķiet pārāk ilgi. Pārtraukumu darba ziņā atļauties nevaru. Strīdēties par to, kas mani neapmierina arī vairs negribu, jo gandriz viss ir sakārtots.

29.04.2016 00:21 |

marissa

4962

Reģ: 24.08.2013

Graciela_Andreina, esmu gājusi cauri tādām pašām pārdomām kā Tu tagad, ilgi, ļoti ilgi, domāju, ka tad, kad pati tiešām sapratīsi, ka tas nav tas, ko vēlies, nāks arī lēmums. Līdz tam ir grūti nonākt, vēl grūtāk pieņemt lēmumu-jo viss taču it kā ir labi, tad kāpēc iet prom? Iespējams, ka atradīsi sevī otru elpu, iespējams, ka nē, dod sev laiku. Es, piemēram, esmu ņuņņa, pati no sevis tādus lielus lēmumus pieņemt nespēju, nav dūšas, bet ir pierādījies, ka tādi lēmumi kaut kā ar laiku pieņemās paši.

29.04.2016 00:37 |