Pirmais un vienīgias

Kad biju nevainīga tad meklēju sev ģimenes cilvēku ,kam to nevainību dāvāt ,lai būtu kopīga dzīve ...

Šķita ka cilvēku esmu atradusi, bija kopīgi it kā dzīves mērķi ,bet beigās tas izrādījās viens liels ziepju burbulis , pameta kad bija sex ....

Sāpēja ,bija salauzta sirds ka mani piemānīja , aizgāja ātri pie citas , un to pašu pameta ....

Nekad nebiju domājusi ka ir tādi cilvēki kas var sapņus sagraut...

ilgi pārdzīvoju ,kad atttiecības nemeklēju sarunājos , sarakstījos ar savu tagadējo vīru , un satikāmies , viņš bija mans otrais ,bet kopā ilgi un laimīgi ....7 gadi kopā nodzīvoti + 3 gadi laulībā

Domāju ka ir dažādi cilvēki un dažādas pieredzes , bet tas paliek atmiņā ,man vismaz palika atmiņā...

Vīrs ne reizi nav pārmetis ka nebiju nevainīga un mīl mani....

Man tā ir. esam kopā jau 10 gadus. iepazināmies, kad man bija 16, viņam 19. Jūlijā mums būs kāzas. nevēlos daudz rakstīt. mums ir ok. esmu pateicīga viņam par visu. (l)
viņš daudz palīdz man. (l)

Nu man arī gluži nav pirmais un vienīgais, bet tuvu tam un esmu kopā jau ar viņu no saviem 18.gadiem, nu jau vairāk kā 8 gadus. Esmu pieaugusi kopā ar viņu, viņš mani vienmēr atbalstījis.

Tā kā mums ir bērns, vasarā kāzās, tad arī tā domāju, ka būsim kopā visu mūžu, nu vismaz vēl daudzus gadus. :D Vispār abiem raksturi ir briesmīgi, bet esam viens otru pieņēmuši, ka viņš mani saprot vislabāk un ir ne tikai mīļotais, bet arī labs draugs, kuram varu izsūdzēties.

Pirmā draudzēšanās ilga kādu mēnesi. Bijām gan pazīstami vairākus gadus, bet tīņu vecumā sākām randiņot. Viss izjuka, pirms sākās. Viņš bija cerējis, ka viss būs tā ātri un nopietni, bet es savos 15 nebiju nekam tādam gatava. Tagad viņš ir precējies, divu bērnu tēvs un ceru, ka laimīgs. :)
Otra draudzēšanās bija ilgāka. Iedeva daudz, sāpīgas mācības. Priecājos, ka arī tad pietika prāta nepakļauties spiedienam :" Ka visi tak to dara. Mēs arī varētu!" un bla bla bla. (tad visticamāk es šobrīd būtu trīs bērnu māte, ar lohu pie sāniem!)
Pēc tam satiku savu vīru! Kopā esam astoto gadu. Ne mirkli neesmu nožēlojusi, ka bremzēju/gaidīju un sagaidīju! (s) Esam pretstati! Pilnīgi! Bet mums saskan. Neatceros, ka ir bijis kāds liels kašķis. Jā, varbūt dažreiz pakasamies, bet nekas tāāāds tas nav.

Man draugs nosacīti ir pirmais un vienīgais - pirms tam ir bijušas tikai pāris nenopietnas dažu mēnešu attiecības, kuras (vismaz no manas puses) bija bez dziļām jūtām.
Kopā sagājām pirms gandrīz 4 gadiem, mums ir ļoti labi vienam otra klātbūtnē, ļoti daudz lietu, ko patīk kopīgi darīt brīvajā laikā. Nekad nav bijušas pat mazākās aizdomas par neuzticību, pat par meliem ne, jo viņš man tiešām ir reti godīgs cilvēks patrāpījies. Pati arī cenšos būt pilnībā atklāta, tas, manuprāt, stiprina attiecības. Vispār reizēm aizdomājos un brīnos, kā manā dzīvē ir šāds cilvēks, nejūtos pelnījusi.

Varbūt mēs un mūsu draugi esam vecmodīgi, bet krāpšana un šķiršanās mums nav aktuāla tēma. Īsti pat nav ko teikt par šo tēmu, jo visiem viss ir ok. Gandrīz visi ir kopā no skolas vai studiju laikiem jau vairākus gadus, apprecējušies un šķirties netaisās :)
Ar vīru esam kopā no 18.g vecuma, diezgan ilgi kopā, tgd gaidam mazo :)
Varbūt tie kuri/kurus krāpj un kuriem ir lielas problēmas attiecībās, vnk ir sagājuši kopā ar neīsto cilvēku... Piemēram, viena paziņa izšķīrās no sava vīra pēc 8 mēnešiem, jo saprata, ka viņi ir absolūti dažādi, viņiem nebija nevienas kopīgas intereses, brīvdienas džeks pavadīja dzerot un tusējot ar draugiem, bet meitene sēdēja mājās. Viņi visus rēķinus dalīja uz pusēm, nekur īsti negāja. Nu tur jau muļķim skaidrs, ka nekas no tā nesanāks, bet meitene ticēja, ka pēc kāzām čalis mainīsies or smth :D Skumji īstenībā.

Tagadējais draugs nav pirmais, bet pirmais pret kuru jūtu kaut ko tādu, ko pat aprakstīt nevar. Kopā esam no 17g vecuma, nu jau vairāk kā 5 gadus. Kopā esam auguši un turpināsim augt. Es redzu viņu kā savu dzīvesbiedru, kā bērnu tēvu. Bieži vien aizdomājos, par ko man Dieviņš devis tik labu vīrieti. Līdzīgi kā Arta*, reizēm nejūtos viņu pelnījusi(s) Viņš ļoti daudz iegulda mūsu attiecībās, nekad nebiju iedomājusies, ka vīrietis var tā censties sievietes dēļ. Un to mīlestību jūtu ne tikai es, ļoti bieži dzirdam, ka tas, kā mēs viens uz otru skatāmies, ir kaut kas maģisks. Galvenais, to maģisko sajūtu nepazaudēt, bet turpināt attīstīt :)

Savu īsto un vienīgo satikusi vēl neesmu, neko arī negaidu, kad vajadzēs, tad pats atnāks :-D
Bija man it kā viens puisis, biju jau kaut ko rakstījusi par šo. Mēs vairāk tādi kā čomi bijām, abiem bija simpātijas vienam pret otru, bija pāris bučiņas, bet tas arī viss, sapratu, ka.ar tādu cilvēku nemaz kopā nevēlos būt.
Tā nu viss arī beidzās, nemaz nesācies.(l)
Es arī par šo tieši nesen domāju, ka es vēlētos, lai man tā ir, ka es satieku savu īsto un mēs līdz sirmam vecumam mīlestībā esam nešķirami. Tas ir tik skaisti , bet ne vienmēr tas izdodas. Daudzi cilvēki vispār nenopietni pieiet attiecībām, neizvērtē visu kārtīgi, tāpēc arī šķiras. Šobrīd sev nevienu klāt nelaižu, jo neesmu sastapusi tādu ar kuru vēlētos ko vairāk, vai vispār sastapšu, nezinu, vai man ir lemts šajā dzīvē to piedzīvot.
Ļoti patīkami man ir klausīties, kad omīte man stāsta par saviem jaunības laikiem, viņai visa mūža laikā ir bijis tikai viens vīrietis, vienmēr ir bijusi viņam uzticīga, viņu attiecības ir tik saticīgas, viņi ir pilnīgi kā radīti viens otram, dažreiz ir kādi ķīviņi, bet tas tā mīļi izklausās. Tik romantiski patiesībā. Es arī tā vēlētos.

Tādi pāri, protams, ir. Bet, kad ir iespēja ar viņiem kopā pavadīt ilgāku laiku, tad ir redzams, ka viens otram ir tā apnikuši, ka tā ir tikai kopā sadzīvošana ar nervu bendēšanu. It īpaši, ja ir runa par manu vecāku paaudzi un uz augšu. Bet gan jau ir arī pozitīvi piemēri, kas var nodzīvot kopā 25 gadus un viens otru katru dienu nezāģēt. Par tādiem gan var teikt- ļoti paveicies :)

Varbūt tie kuri/kurus krāpj un kuriem ir lielas problēmas attiecībās, vnk ir sagājuši kopā ar neīsto cilvēku...

Jā, tieši tā. Bet bieži vien apkārtējo spiediena, uzspiesto normu dēļ tie neīstie cilvēki kopā velk tos gadus, jo nevar taču tā mainīt attiecības. Mūsdienās gan tas kļūst maz izteikts, par laimi.

Ar vīru esam kopā no 16 gadiem, viens otram pirmie. Pusotru gadu precējušies un audzinam meitu. :)

Es esmu no tām, kas pagriezās un izšķīrās. Bijām laulībā vien 2 gadus, kopā 8 gadus. Tas, ka izšķīrāmies nebūt nenozīmē, ka nebija patiesa mīlestība, bija un kā vēl bija! Bet mēs sagājāmies kopā, kad viņam bija 18, man 20, mēs paši vēl nezinājām, kas esam un ko vēlamies no dzīves, tāpēc nav brīnums, ka izaugām pretējos virzienos. Es joprojām šo cilvēku mīlu un mīlēšu visu dzīvi, viņš vienmēr būs daļa manas ģimenes, bet ne vairs kā vīrs vai vīrietis. Protams, ka varējām palikt kopā, jo nebija lielu iemeslu, lai izšķirtos (nekādas krāpšanas, strīdi u.tml), bet tomēr mēs nebijām tā līdz kaulam laimīgi. Lai arī bija ļoti ērti kopā, nenoliegšu, bet esmu laimīga, ka saņēmos visu savu drosmi, lai pieliktu punktu šim dzīves posmam un varētu lūkoties jaunos apvāršņos. Tāpēc mani nedaudz aizskar, kad saka - jā, jā, vieglāk jau izšķirties. Nē, tā nebūt nav. Citreiz vieglāk, daudz vieglāk, ir palikt kopā, bet tad iespējams nekad neatradīsi sevi. Bet dzīve taču tikai viena, kad tad, ja ne tagad?

Tāpēc mani nedaudz aizskar, kad saka - jā, jā, vieglāk jau izšķirties. Nē, tā nebūt nav. Citreiz vieglāk, daudz vieglāk, ir palikt kopā

Arī piekrītu. Ne velti ir daudz cilvēku, kas attiecībās ir nelaimīgi, bet prom neiet, jo tas nozīmē dzīvi kārtot no jauna, kā arī bailes, ka neviens vairs netiks atrasts un būs jādzīvo vienam.

6 gadus esmu savās līdz šim vienīgajās attiecībās (jā, patikuši citi ir agrāk utt., bet attiecībās neesam bijuši), satikāmies, kad man bija tikko 17 gadi apritējuši (draugam 22), gājis ir visādi, bijuši strīdi un nesaskaņas, kuros, nenoliegšu, pie vainas ir bijis attiecību pieredzes trūkums, kad vēl nav skaidrs, kā risināt domstarpības un pieslīpēties otram cilvēkam, tāpat arī nekad negribētu mētāties ar skaļiem solījumiem, ka noteikti būsim kopā līdz mūža galam, jo mīlestība jau nav nekāds ledusskapis, kam nāk līdzi x gadu garantija-paļaujos uz to, ka kā būs lemts, tā būs un jebkurā gadījumā būs labi. Bet, neskatoties uz neskaitāmajiem strīdiem un brīžiem, kad šķitis, ka jāiet katram savu ceļu, esam spējuši atkal salabt un atjaunot to sajūtu, ka "IR, ir īstais!!" un jau pavisam drīz, pēc nepilniem 4 mēnešiem, viņš-mans pirmais un vienīgais-būs ne tikai mans labākais draugs un bērna tēvs, bet arī vīrs.

Man šķiet, ka pa īstam mīl tikai vīrieši. Sievietes mīlestību pārsvarā vienmēr var isteikt naudā. Sievietes mīlestībai vienmēr ir nosacījumi, citreiz tie pat ir rakstiski - laulības, paraksti.

Esmu kopā ar savu pirmo vīrieti. Sākām draudzēties, kad man bija 15 :)

Man pēc taviem vārdiem nebūs jauks stāsts. Bet gluži vienkārši tāpēc, ka man tāds stāsts neliekas jauks. Ja citam patīk - mani tas netraucē, bet man tas nestrādā. Pasaulē ir ļoti daudz jauku vīriešu un es neuzskatu, ka man būtu jālauž sevi, lai pieņemtu otru. Man nav problēmu izbeigt attiecības, ja ir lietas, kas mani neapmierina, manā skatījumā cilvēks pats nekad nemainīsies, ja vien pats to negribēs, tādēļ es neesmu no tām sievietēm, kas vīriešus pāraudzina pa savam. Es arī īsti nespēju saprast - manu pirmo attiecību laikā biju apmierināta, bet iepazīstot citus vīriešus, esmu sapratusi, cik attiecības var būt skaistas, šķiet, ka ar katru iepazīto puisi latiņš tiek pacelts ar vien augstāk, jo ar katrām attiecībām kļūst tikai labāk. :D Šobrīd esmu attiecībās jau gadu un pirmo reizi ir kaut kas nedaudz citādāks. Tāds patīkams vieglums un jauneklīgums, kas ir tieši tas, ko vienmēr esmu gribējusi. Kā arī nelielie mīnusi ir tik ļoti apslēpti, ka es pat bieži par tiem aizmirstu, tādēļ es ļaujos mirklim, izbaudu savu patreizējo partneri, bet dzīvē visādi var gadīties, cilvēki mainās un dzīves ceļi ir dažādi, tādēļ par to vai viņš ir mans īstais es varētu pastāstīt tikai pēc kādiem 50 gadiem.

manai draudzenei viņas puisis ir pirmais (nezinu, vai abpusēji, bet pieļauju, ka viņam arī pirms viņas nekas nopietns nebija, jo ir jaunāks mazliet un abi draudzējas jau 4 gadus) . ir šādi tādi kašķīši, bet viņai viņš super, prieks, kā viņš par viņu rūpējas. (l)

tā kā es ticu tādai mīlestībai.

Vīrs nav gluži pirmais puisis, pirms tam bija divi traki nenopietni čaļi un pāris mēnešus.
Vīru pazīstu 16 gadus, 13 no tiem esam kopā, 8 gadus precējušies, šķirties netaisamies, ir reizēm kašķi un citādi sīkumi...bet traki viens otru mīlam un patiesībā tagad pat liekas, ka mūsu attiecības atkal ienāk tās sajūtas kas bija tad, kad tikko sākām draudzēties (l)
Attiecības ir jākopj un abiem pie tām jāstrādā, nevar slinkot 8-)

Nebus pozitivais, bet padalisos. Kopa bijam no maniem 16 lidz 27 gadiem, tatad gadus 11. Pa lielam mans scenarijs bija lidzigs sim
Es esmu no tām, kas pagriezās un izšķīrās. Bijām laulībā vien 2 gadus, kopā 8 gadus. Tas, ka izšķīrāmies nebūt nenozīmē, ka nebija patiesa mīlestība, bija un kā vēl bija! Bet mēs sagājāmies kopā, kad viņam bija 18, man 20, mēs paši vēl nezinājām, kas esam un ko vēlamies no dzīves, tāpēc nav brīnums, ka izaugām pretējos virzienos. Es joprojām šo cilvēku mīlu un mīlēšu visu dzīvi, viņš vienmēr būs daļa manas ģimenes, bet ne vairs kā vīrs vai vīrietis. Protams, ka varējām palikt kopā, jo nebija lielu iemeslu, lai izšķirtos (nekādas krāpšanas, strīdi u.tml), bet tomēr mēs nebijām tā līdz kaulam laimīgi. Lai arī bija ļoti ērti kopā, nenoliegšu, bet esmu laimīga, ka saņēmos visu savu drosmi, lai pieliktu punktu šim dzīves posmam un varētu lūkoties jaunos apvāršņos. Tāpēc mani nedaudz aizskar, kad saka - jā, jā, vieglāk jau izšķirties. Nē, tā nebūt nav. Citreiz vieglāk, daudz vieglāk, ir palikt kopā, bet tad iespējams nekad neatradīsi sevi. Bet dzīve taču tikai viena, kad tad, ja ne tagad?