Kāzas. Vīrs. Sieva. Ģimene.

pēc kāzām varbūt tikai uzvārds mainās, no kurienes vispār tāds uzskats, ka attiecības paliek savādākas?:-D

Jo vairāki viedokļi lasīti par to, cik ļoti pēc kāzām viss mainās un cik ļoti citādāk jūtas, it sevišķi sievietes.
Es piederu pie tām, kam būtiskas atšķirības ar gredzenu pirkstā nesākās, tomēr tanī diskusijā atrodami arī citādāki viedokļi.

paranoid, a no kurienes tāds uzskats, ka visiem ir vienādi? (t):-P

Ja godīgi, man kāzas neko īpaši nemainīja, bet ģimenes sajūtu drīzāk ir radījis kopīgs dzīvoklis un kopīgs bērns.

kas var mainíties péc vienas dienas un uzvárda mainjas? normálam párim viss ir labi gan pirrms, gan péc kázám.

Neesam precējušies, ir mazais, un esam ģimene. Tas viss ir mūsu galvās. Pecēsimies drīz, bet tas mums ir drīzāk kā darījums. :D

Man nekas nemainījās. Priekš manis laulības bija tikai formalitāte un viss.

ģimenes sajūtu drīzāk ir radījis kopīgs dzīvoklis un kopīgs bērns.

man beerns ir radijis to sajutu. ja ar lauliibaam var buut, sodien preceejies, riit briivs, tad berns cilvekus vienos uz muuzhu.

Ja godīgi, man kāzas neko īpaši nemainīja, bet ģimenes sajūtu drīzāk ir radījis kopīgs dzīvoklis un kopīgs bērns.

100++
Es varētu teikt pilnīgi to pašu. Lielāko dzīves pavērsienu un pavērsienu attiecībās ir ienesis mūsu bērns. Lūk tas ir tas, kas man personīgi to otru cilvēku liek uztvert kaut kā citādāk, labā nozīmē. Gredzens pirkstā ir gredzens pirkstā. Uzvārds arī ir tikai uzvārds, bet kad ir bērns - tas liek uz dzīvi paskatīties pilnīgi citādāk (vismaz man) un tad tās kāzas, gredzens paliek tāds....mazsvarīgāks, jo mūs vieno kaut kas daaaaaaudz īpašāks par uzvārdu un papīru.
Tad es arī varu savā ziņā saprast sievietes, kas grib bērnus ar konkrētiem vīriešiem, bet negrib precēties, jo pa lielam, tā ir tikai formalitāte drošībai un kā oficiāls apstiprinājums, ka esam kopā, bet kopīgs bērns to apstiprina pavisam citā līmenī.

tuvums" attiecībās? Tā ģimenes sajūta? Vai arī to sajūtu Jums rada kas cits?

man un virs ir teicis ex pirma lauliba noteikti .

Mēs ar vīru laikiem piederam pie tiem trakajiem, kam tomēr kāzas kaut ko mainīja. Tādā dziļi neaprakstāmā sajūtu līmenī. Bet tas varbūt tāpēc, ka pirms kāzām piedzīvojām krīzi, bijām pašķīrušies, un tad, kad atkal sagājām kopā un apprecējāmies, abi bijām kā septītajās debesīs.
Viennozīmīgi abiem ir daudz lielāka atbildība pret attiecībām, abi domājam, ko un kā runājam, lai nepateiktu kaut ko lieku, daudz vairāk veltam laiku viens otram, daudz vairāk sarunājamies un esam izveidojuši tik lielu tuvības līmeni, kā vēl nekad pirmstam 10 gadu attiecību laikā.
Laikam jau katram pārim savādāk, bet mums viss ir ļoti mainījies. Es zināju, ka man mainīsies viss, bet nedomāju, ka vīram tā viss mainīsies, kad viņš stāstīja savas sajūtas par to, biju ļoti pārsteigta.
Man katra diena vienkārši ir lieliska uzreiz no tā brīža, kad mēs pamostamies un es dzirdu:
"Labrīt, manu mīļo sieviņ" (l)
Es ļoti izbaudu sievas statusu un to īpašo tuvības līmeni, kāds mums ir pašlaik.

Interesanti par dzīvokli un bērniem. Kopīgs dzīvoklis, ko iegādājāmies, it kā savā ziņā varbūt satuvināja, bet tikai tādā primitīvā veidā, kā dzīvokļa iekārtošana un tā. Bet par bērniem runājot, mani baida, ka tas varētu tieši atsvešināt. Baida tas, ka tagad esam mēs, vīrs un sieva, mums ir laiks viens otram, tikai mums diviem, garām sarunām ik vakaru, kopīgiem hobijiem. Bet tad mums vienmēr būs kāds pa vidu. Ceru, ka kļūdos, un viss būs labi, jo bērnus tuvāko gadu laikā tomēr plānojam :)

kampanella
to, kā būs Jums, to Jūs zināsiet tikai tad, kad bebis jau būs klāt.
Ir pāri kurus atsvešina un ir pāri, kurus satuvina. Katrā ziņā, es teiktu, ka attiecības izmainās gan. Bet tikai pašu ziņā - uz kuru pusi.;-)
Katrā ziņā laiks kopā būšanai, vismaz sākumā gan, ir stipri ierobežotāks un brīvdienu rīti, kad gribētos pazvilnēt divatā ir jāpavada ar mazu cilvēkbērnu pa vidu, kas labprāt plēš matus, ausis un kniebj degunā un intensīvi gugina. :-D

Nu, es arī nevaru teikt, ka nekas nemainījās. Protams, ikdienā jā, nekas nemainījās - to, ko darījām un kā darījām pirms kāzām, darījām arī pēc. Kā dzīvojām kopā pirms, tā dzīvojam arī pēc.
Taču, sajūtas man ir savādākas. Es to nevaru aprakstīt, bet es jūtos savādāk kā sieva un kad tiku iepazīstināta kā sieva... It kā sīkums, bet man tas joprojām ir mazliet savādāk nekā pirms tam, kad biju tikai draudzene. Bet varbūt tas arī tāpēc, ka es mūsu kāzas nekad neuztvēru tikai kā kaut kādu bezpersonisku aktu vai maznozīmīgu formalitāti. Man tas brīdis nozīmēja daudz un iespējams arī tāpēc bija pēc tam sajūtas tomēr iekšēji savādākas.

Ģimenes sajūtu radīja saderināšanās un kopīga mājokļa iekārtošana, bet laulības bija nozīmīgs mirklis tik un tā. Tad sajutos kā daļa viņa ģimenes un viņš manējās. Turklāt kāzās abi apmainījāmies ar laulību solījumiem un es pie savējiem strādāju 2 nedēļas un man tas bija pamatīgs process arī tādā ziņā, ka es apzināti formulēju daudzas lietas šajās attiecībās. Un tās lietas, ko viņš man tajā brīdī teica, tās emocijas, ir man ļoti nozīmīgas un dārgas.
Jā, laulība ir vairojusi intimitāti attiecībās, bet tajā pat laikā intimitāte tur bija arī pirms tam un savādāk jau nebūtu precējušies. Var jau būt, ka tas vienkārši ir kopā pavadītais laiks :-)