Man bija tieši tāpat. Bija ilgstošas attiecības daudzus gadus, un puisis kā neprecēja, tā neprecēja, ļoti to pārdzīvoju. Beigās saņēmu drosmi un pieliku punktu attiecībām. Satiku citu puisi un uzreiz jau pateicu par saviem dzīves plāniem, ka desmit gadus vairs ne ar vienu nedraudzēšos tāpat vien, gribu vīru, bērnus, īstu ģimeni. Puisis saprata un arī bildināja un gatavojamies kāzām.
Pagad atskatoties, saprotu, ka sieviete pati bieži vien ir vainīga. Vajag nostādīt sevi pareizi jau uzreiz. Protams, te neiet runa par spiešanu apprecēties. Bet vajag vienkārši informēt otru, ka tavs dzīves mērķis un tāds un tāds. Ja sieviete grib apprecēties, tad par to vajag pateikt. Nevis gaidīt un gaidīt un gadiem gaidīt...
Un nevajag sākt pildīt sievas pienākumus, pirms tu esi kļuvusi par sievu. Mūsdienu meitenes baigi smagi ieberžas, piekrītot dzīvot kopā, sāk gatavot, tīrīt māju, vēl bērnus saražo, faktiski uzvedas kā pilntiesīga sieva. Bet aizmirst, ka viņa tāda nav! Sievietei nevajag vīrietim uzreiz atdot visu. Vajag paturēt kaut ko tādu, ko viņš varēs iegūt tikai tad, kad apprecēs.