OCD

Man tas parasti izpaudās un vēl tagad mēdz izpausties dažādu nenozīmīgu sīkumu veidā. Bet laika gaitā man vienkārši pamazām apnīk, es tam pārstāju pievērst uzmanību. Pasaku sev stingru nē, ka to nevajag darīt. Lai gan daži tādi nieki ir pārvērtušies par ikdienas rutīnu, ko jau pat nepamanu un vairs neuzskatu par traucējumu.

Mazi nieki kā piecu reižu pārbaude, vai visi kontakti ir izrauti pirms pamet māju? arī tādi nieki mani nomāc diendienā. Dažreiz vairs nav spēka neko darīt, bet prāts nełauj atpūsties.

Ja sāk traucēt dzīvot, tad jāvēršas pēc palīdzības.
Man ir pazīstama meitene, kurai ir OCD (tur gan plusā ir BPD un vēl kaut kas) un tā ir reāli uzstādīta diagnoze. Viņai mājās viss ir pēc krāsām / izmēriem / citiem parametriem sašķirots un sakārtots. Ieejot pie viņas, jūties kā citā pasaulē..

Jā, apmēram tādi nieki Pirms iziet no istabas, simts reizes paskatos, vai dators ir izslēgts. Pārlaižu acis pār visu istabu, dažreiz atgriežos, jo rodas sajūta, ka istabā kaut kas nav kārtībā Bet atgriežoties nekad nevaru saprast, kur meklēt vainu, jo, protams, ka ar istabu viss ok. Aizslēdzot dzīvokļa durvis, es dažreiz mēdzu atgriezties un vēl paskatīties, vai tiešām atslēga nekarājas durvju caurumā, lai gan skaidri atceros, ka it kā tikko ieliku to somā Par šo gan es sevi sāku lamāt, jo tas jau mani kaitina. Bet tam visam pamatā ir bailes, ka tikai ar manu mājokli un mantām nenotiek kaut kas manas prombūtnes laikā. Ejot pa ielu, aizdomājos, kur ir mans telefons... Somā, kabatā vai jau kaut kur izkritis uz ielas Sāku meklēt somā, protams, vienmēr viss ir ok Pirms miega obligāti izskraidu visas telpas, pārbaudu gaismas slēdžus, ūdens krānus utt... Bet, tā kā tas dažreiz atņem laiku un mani pašu sāk izvest no pacietības, es vienkārši sapurinu sevi un piespiežu saprast, ka nu nenotiks nekas slikts taču, ja arī nepārbaudīšu visu Man vēl šis OCD izpaužas vienā citā veidā - man patīk gandrīz visu savā dzīvē pakārtot konkrētai, sevis izdomātai sistēmai. Bet es neesmu pārliecināta, vai tas ir tieši OCD, drīzāk vienkārši tāda domāšana. Piemēram, ja es kaut ko sākšu darīt, man tas ir jānoved līdz galam, tāds kā princips. Visu cenšos darīt pēc sava stingrā plāna Nepatīk darīt lietas bez pamatojuma vai zināma rezultāta.

Kaadreiz kaut kaada slimiiga biju, bet nu vairs nee..Traki shrubiiju visu, ari no kontaktiem ravu visu ara, skapi viss bija pa kraasaam..
Laikam, ka ar shadiem cilvekiem nemaz ari neesmu saskarusies.

Ak, ar tam atslegam un vai durvis esmu aizslegusi arii.. Vel vienmer parbaudiju vai pa nakti un vispar visu laiku parbaudiju, vai gazes balons ir aiztaisiits, ka ari vai krans nekur netek, vai kaut kadi feni, taisnotaji, gludeklji nav pieslegti pie kontakta, vai balkons un visi logi ir ciet.. kaut kadas bailes buut apzagtai vai nosmakt pa nakti gazes izpludes delj, vai ari zaudet majokli ugunsgrekaa- vnmr ir bijushas. Par to gaazi saaku stromoties, kad tante ar savu deelu nomira taa deelj, un, kad braalim maaja nodega, jo kkas pa iiso aizgaja vannas istabaa. s

Varbūt kļūdos, bet tie simptomi, ko te sauc, piemīt katram otrajam cilvēkam, ja ne vēl vairāk. Esmu šokā, ka tā ir slimība.Šķiet, ka mūsdienās par slimību sāk saukt jebkuru mazāko novirzi Lai gan es pat nezinu vai tas vispār ir novirze

kūkotāja, atkarīgs jau no tā, kā tieši izpaužas un līdz kādam līmenim tas cilvēkam aiziet. Viena lieta ir 5x pārbaudīt visu, labi apzinoties, ka bez tā var iztikt... Bet ir cilvēki, kam tā tiešām ir liela, liela problēma - ne tieši pārbaudīšana, ir arī daudz citu veidu, kā tas var izpausties. Tādos gadījumos, kad tas jau sāk nopietni traucēt dzīvot, cilvēki arī dodas pie ārsta.

Varbūt kļūdos, bet tie simptomi, ko te sauc, piemīt katram otrajam cilvēkam, ja ne vēl vairāk. Esmu šokā, ka tā ir slimība.Šķiet, ka mūsdienās par slimību sāk saukt jebkuru mazāko novirzi

Ne visi šie simptomi liecina par reālu slimību.... Patiesi slimo tikai kādi 5% cilvēku.. Man paziņai arī tādi bija, vērsās pie speciālista un ārstējās ar KBT, gāja grūti, bet nu jau paliek labāk! Iesaku tiešām vērsties pie speciālista!

Man tāds jautājums, viens no piemēriem tas ka man pirms gulētiešanas durvis jāpārbauda vai ir aizslēgtas un tieši 3x un jāpaskatās actiņā kas notiek savādāk liekoties uz auss nevaru aizmigt un visu laiku par to domāju tas arī skaitās ocd pazīme vai tad?

Skatos šovu par obsessive compulsive cleaners un tas jau tas pats vien ir , bet kaut kir zemapziņā es labrāt gribētu lai man tas būtu tieši tā tīrīšana nekad nav slinkums un tīra māja 24/7

+/- daži no šiem simptomiem tiešām ir daudziem cilvēkiem, un ne jau visi ir slimi. Domāju, ka par nopietnu māniju jāsāk runāt, ja cilvēks tam pakārto savu dzīvi un, piemēram, nepilda svarīgas funkcijas, jo jāizdara kaut ko no tām apsēstībām. Piemēram, nokavē lidmašīnu, jo pirms iziešanas no mājas obligāti jāuzmazgā grīdas visā dzīvoklī.

Pamēģini uzrakstīt telefonā uzdevumu sarakstu, piemeram,
1) pārbaudīt, vai gaitenī izslēgti visi kontakti no rozetes (un tieši, tieši pēc tā kā to izdarīji, uzlikt "check" telefonā). Katru reizi, kad gribēsies iet paskatīties, ieskatīsies telefonā, ka tu tiešām, tiešām esi izslēgusi un to pierakstījusi.

Manuprāt, vnk jāsāk retāk ko darīt, pārbaudīt, kmr to vispār sāc reti darīt.

Kad es izeju no mājām un domāju, vai izslēdzu gaismu- tad uzreiz domāju- nu atstāju un atstāju, max, kad var notiks, parīs centus vairāk samaksāt. Ja domāju, vai neaiZsledzu durvis, tad "ja zagļi gribēs iet tieshi uz manu dzīvokli, tad atslēgas jau nebus tas, kas vinus apstadinatu tpt. Utt.

Man ir tā, ka iedomājos, ja neizdarīšu to un to (kaut kas ļoti stulbs), tad notiks kaut kas slikts (galvā iedomāta lieta).
Ir bijis, ka pat nespēju iziet no darba laicīgi. Eju ārā pa durvīm, redzu, ka pildspalva stāv šķībi, un es eju atpakaļ pārlikt viņu citur, jo, ja nepārlikšu, tad notiks kaut kas slikts.
Es pati saprotu, ka nekāda pildspalvas likšana citā vietā neietekmēs nevienu citu darbību, bet es nespēju sev to ieskaidrot.

Esmu pamanījusi, ka šāda veida domas man visvairāk uzglūn tad, kad esmu nogurusi, sastresojusies utt.
Tur ir jāmāk strādāt pašai ar sevi, tad, iespējams, arī, ka pati tiksi ar to galā, bet ja ir pa visam traki un nekā nespēj to pati apkarot, tad jāvēršas pēc palīdzības.

Wow, paldies, dāmas, es neesmu vienīgā! es iepērkos pārsvarā tikai vienā pārtikas lielveikalā un, kad rakstu listi, es to rakstu pēc tā, kā veikals ir iekārtots. Katru rītu pavadu stundu tīrot savu dzīvokli, lai gan viñš ir tīrs! Man liekas, ka pa nakti visur nostājas putekłi un kaitē manai veselībai. Es katru dienu sūcu paklājus un tad jaucu laukā savu putekłsūcēju un to izmazgāju, nolieku žūt, lai no rīta atkal var lietot. Un ja es to neizdaru, esmu nervoza visu dienu. Mans partneris joprojām nav pieñēmis manu dīvainību.

Patiesībā tu savai veselībai šādi tieši kaitē. Tavai imūnsistēmai paliek garlaicīgi, jo māja ir sterila. Tas nozīmē, ka tu paver ceļu alerģijām un dažādām slimībām.

Saprotu, ka tavam partnerim ir grūti, arī manējam ir dažas OCD izpausmes, kas ir kaitinošas. Par laimi, tas izpaužas gan tikai tad, kad pametam māju uz ilgāku laiku, piem. dodamies ceļojumā, un tad viņš streso vismaz 30 min n-tās reizes pārbaudot visas rozetes, krānus, logus, durvis. Cenšos tad būt viņam blakus un likt apzināties, ka tagad tu pārbaudīji logu/aizslēdzi durvis, es to redzēju savam acīm, nevajag to darīt vēlreiz, bet nu reizēm viņš nespēj būt racionāls un pretoties impulsam pārbaudīt vēl un vēl.
Šie paradumi izraisa stresu un nervozitāti gan viņam, gan man, un rada nevajadzīgu stresu attiecībās. Cenšamies ar to tikt galā pašu spēkiem, bet laikam jau būtu labi aiziet kopā pie kāda terapeita un uzzināt kā ar to cīnīties pareizi.
Ieteikumi no jums, meitenēm, kam ar to ir pieredze?

Ja godīgi, nemaz līdz šim nezināju, ka šai lietai ir pat konkrēts nosaukums. Palasīju komentārus un saprotu, ka ne es vienīgā tāda, citādi reizēm man prātā iezagās doma, ka neesmu normāla un ka citiem cilvēkiem tādu problēmu nav.
Šis ir perfekti par mani:

Man ir tā, ka iedomājos, ja neizdarīšu to un to (kaut kas ļoti stulbs), tad notiks kaut kas slikts (galvā iedomāta lieta).

Ikdienā man ir izstrādāta tāda kā shēma, īpaši pirms iešanas gulēt. Kad gulta saklāta, blakus gultai secībā ir jānoliek austiņas, telefons un ūdens pudele. Tikai tādā secībā un ne savādāk, jo, ja kārtība mainīsies, notiks kaut kas slikts (galvā iedomātā lieta). Ja esmu aizmirsusi paņemt, piemēram, austiņas, bet jau esmu gultā, manī sāksies panika, celšos augšā un viņas nolikšu blakus pat ja reāli man tās nemaz nebūs vajadzīgas. Reizēm, ejot pa ielu, iestāstu sev, ka man jāpaskatās, piemēram, konkrētā skatlogā, jo citādi notiks kaut kas slikts. Tā doma reāli neliek mieru un bieži vien pieķeru sevi pie tā, ka atkārtoju vienas un tās pašas darbības, jo ticu, ka tad, ja lietu kārtībā kaut kas mainīsies, notiks kas nelāgs. Pagaidām tas dzīvot netraucē, taču nereti liek man domāt, ka tad, ja kāds cits cilvēks to uzzinātu, padomātu, ka neesmu normāla.

Nerea, es to łoti labi apzinos, but I just can't help myself.