Spicpapēdīšu - jautājumi un atbildes

– Sievietes ļoti ļoti mīl augstus papēdīšus… it kā?

Komandors: Nē, šķiet- šīs kurpītes vairāk mīl vīrieši. Redzot sievietes staigājam tajās. Pašas Dāmas, šķiet, pat vairās no tām.

– …???

Mūžīgi aizbildinās- neinteresē, nav ērtas, dārgas, trotuāri nelīdzeni un vēl kādi 17 iemesli dzirdēti. Pat tādi: “ka bail” un “lai tās labāk nēsā vīrieši”.

– Tas taču tāds sievišķīgs atribūts…!?

Vairāk jau šķiet- ka vīriešu atribūts. Šīs kurpītes ir tamdēļ, lai vīrieši uz tām skatītos. Pērkamās uz ielas stūriem tās uzvelk- lai veči veldzētu acis un vilktu ārā savus naudas makus tālākiem pakalpojumiem. Uz skatuves dziedošās censones kurpītes uzvelk, lai pievilktu… atkal vīriešu skatus. Starp citu, jo mākslinieciski augstāka mūzika mums tiek no skatuves pasniegta, jo- zemāki papēdīši ir dziedošām un spēlējošām Daiļā dzimuma dalībniecēm. Jo lepnāki un tuvāk Rīgas centram ir sabūvēti ofisi, jo uz slaidākām un klaudzošākām spicpapēdenēm staigā sekretāres, referentes, menedžeres. Pašā Vecrīgas sirdī, darījumu pēc iegriežoties divos dažādos kantoros- gar acīm pazibēja sievietes minisvārkos, melnās zeķēs un 12cm nagliņpapēdīšos. Gandrīz kā viduvējās filmās attēlotos bordeļos.

- Mums te tāds kā pufaikciems ar sēņotājām?

Pirmajā brīdī tā varētu izlikties, taču - šķiet, visam cauri jaušas latviskā piezemētība. "Kur nu mēs", "mēs nevaram", "latvietes tā nedara". Arī- nestaigājam uz krāsainām spicenēm. Negriba izlekt no pūļa.

– Ne par velti no ārzemju mutes dzirdēts- mums tās skaistākās meitenes?

Jā tas gan, man pašam esot Itālijā 90tajos gados- tur gan Dāmas vizēja tikai t-kreklos un šortos, plusā mums pazīstamajās dzīvokļu “vietnamenēs” jeb bezpapēžu iešļūcenēs. Garākos ģērbos saposās vien tad, kad bija ieplānots gājiens uz kādas no daudzam baznīcām apmeklējums. Starp citu, tur ir strikti “dress code” noteikumi šīm sakrālo iestāžu apmeklējumu reizēm: nekādas īsās bikses, nekādas īsās piedurknes, svārku garumam jābūt zem celīša. Itālijā neredzēju nevienu itālieti uz augstākiem par 3cm papēdīšiem. Mums- tad jau nu šajā zinā ir leiputrija. Salīdzinot…

– Un tomēr, kamdēļ vīrieši vairāk jūsmo?

Jāsaka, par to nebrīnos. Jo spicpapēžu kurpes ir lielā daļā vīriešu vēlmēs. Ticami: ģimenēs par to nerunā. Tāds kā tabu jautājums. Pat vēl vairāk- baidās atzīties, ka savu Sievieti mīl arī tamdēļ, ka VIŅA pa reizei (ai cik reti) lieto šo aksesuāru. Tikai apsviedīgākās Dāmas zina- papēdīši ir gandrīz vai unikāls ierocis savu vēlmu panākšanai. Caur asajiem papēdīšiem var dabūt- sakarīgu Vīru, Vīrieti ar pabiezāku naudas zuteni, ātrākus un izdevīgākus biznesa līgumus, ātrākas un vēlīgākas “lielās” politikas sarunas, sev lielāku pašcieņas līmeni- ko novērtē arī citi. Ja sieviete ir “uz” papēžiem, tad – ātrāk kāds palīdzēs arī ekstremālās situācijas. Piemēram, kad uz ceļa jānomaina noplīsušā riepa, vai velosipēdam ķēde nokritusi. Nu tā…

– Bet, kamdēļ ikdienā ir tāds atsalums sieviešu acīs attieksmē pret kurpītēm?

Mums laikam ir tāda sava mentalitāte. Nekad neparko nejūsmot. Izņēmums ir – šļāgermūzikas klātienes pasākumi, bezmaksas svētku saiet 11. novembra krastmalā. Pārējā laikā (kad neesam aizņemti/-tas darba pienākumos) sēžam savā četru sienu kastē un lūkojamies kādā citā “zilā ekrāna” kastē. Tās ikdienas problēmas spiež mūs nost. Komunālie maksājumi, līzingi, jabrauc tos atstrādāt uz ārzemēm, un vēl. Kurpīšu jautājums atliekas tālu un dikti. Reizē ar vēlmi tās nēsāt.

– Vispār jau jāpiekrīt, ka uz augstiem papēdīšiem ne katra māk un vēlas?

Arī man saprotams, ka uz šīm nekādus maratonus neveiksim, un šīs kurpītes tam nav domātas. Tās domātas saviesīgiem brīžiem, vizuālajiem visa veida kontaktiem. Tostarp fotografēšanās reizēm un dažiem citiem iemesliem, par kuriem izteicos iepriekš

Pilnmēness atkal klāt?(t)

Nē- tikai pirmais ceturksnis, Mēnesim.

– Kamdēļ ir tāda nepieciešamība to darīt- ļaut?

Jādara visādas skaistas, smalkas un varbūt pat neikdienišķas lietas. Kas ļautu pacelties virs apātijas līmeņa. Šīs lietas mums pietrūkst. Iestājusies kaut kāda patērētāju sabiedrības vienveidība un rutīna, neskatoties uz to- ka visāda informācija mums apkārt netrūkst. Atliek tikai apzināties un darīt. Ar to domājot- darīsim darbu, lai nenogrimtu tajā pelēkajā vienpatnībā.

Sameša kungs,
sēžam sieviešu forumā? Nopietni? Kādu rakstu veidojat, vai? Vai dzeram?

Nesēžu, bet darbojos- jāatgriež cilvēki no pufaikciema uz smalko skaistuma pasauli.

- Spicpapēdīši ir ģimenes dzīves sastāvdaļa, tā teikt, pēc deviņiem vakarā...?

Jasaka, tā varētu risināties priekšspēle gan nelielā skaitā ģimenēs. Viss saistībā ar audzināšanu. Mazāk vārdos, vairāk darbībā. Ja mamma - padomju laikos un Atmodā- pamanījās arī mājās uz reizi neizkāpt no kurpītēm un tā ātri neiešļūkties istabenēs. Tad arī bērni ko redzēja. Un redzes atmiņa bieži ir tā aizķerīgākā. Un pēc pārdesmit gadiem turpinās nākamajā paaudzē. Vecāki savus bērnus aizlikuši laicīgi pie miera, lai neredzētu- kādu priekšspēli dara vecāki. Lai gan - vairumā pēc deviņiem priekšspēles nenotiek. Viss ir ātri un bez mūzikas. Nodarām kā pienākumu, lai tik varētu ātrāk doties pie miera. Spicenes mājās pēc deviņiem ir - tikai pie smalkajiem cilvēkiem. Kuriem patīk klasiskā mūzika, patīk saulriets pie jūras, kuri arī rutinētos apstākļos rod laiku smalkajām spēlēm.

- Ja ģimenē Sieviete laulātajam dzīves draugam kādu vakaru pasacīs "es tagad gribu pastaigāt smalkās kurpītēs"?

Visticamāk šādi gadījumi būs, kā saka, "skurstenī jāieraksta". Kaut kāda NORMA, kā pa durvīm iekšā, tā uz reizi - atkal mājas istabenēs. Pie šādiem vārdiem (atkal) 98% gadījumos dzīvesdraugam un vēl pārējiem klātesošajiem acis būtu uz kātiņiem. Mājās NEZIN KAMDĒĻ (nav vēl zināms šādas normas iesviesējs visā pasaulē) jāčāpo pa istabām tikai mīkstās sēņotaju iešļūcenēs. It kā jau ērti, tādas sabalsojas ar kārtejiem seriāliem "zilajos ekrānos" un ar ceptu kartupeļu smaržu no virtuves puses. Ticamāk pēc darba nogurusī sieviete izsacīs "beidzot velku nost tās apnikušās spicenes".

- Tātad skaistās kurpītes kājās - ir pienākums?

Laikam lielākā daļā ikdienā tādas noskaņas ir. Cik zināms, dažādu "balto" ofisu nerakstīti- rakstītais desskods iekļauj spicenes ne zemākas par 5 centimetu papēdīšiem. Un uz darbu atnākušās Dāmas ar vāji slēptu saviebtu seju spiesta arī šo normu ievērot. Lai gan (atkārtojos) daža Dāma Vecrīgas ofisā visai nepiespiesti darbojās spicenēs un apģērbā kā daždien bāradāma. Kad ofisa ledijas dienā pametušas Vecrīgas kantoris, tad jau visai ātri vakara stundās sāk uzdarboties - pabagāto ārzemnieku ķērājas. Atkal uz spicenēm, kuras uzstiepj kājās ... kā pienākumu. Vietējās daiļavas zina daudzu vīriešu vājo vietu. Tajā pašā vakaram savam vietējams draugam pasaka "man kājas ir asinīs no šīm spicenēm". Latviskais draugs atsaka "es saprotu", kam seko jautājums "cik naudas pārstiepi". Jā, kurpītes daudzreiz - ir kā pienākums.

:-D:-D:-D:-D:-D:-D:-D:-D:-D:-D:-D:-D:-D:-D:-D:-D:-D:-D:-D:-D:-D

Daiļavai kājiņas neredzas.

dailjava ir vecis :D viss skaidrs ar tevi!

Kāds ir tavs maizes darbs?
Kāpēc tev tāds fetišs uz paēžiem?