Pilnīgi piekrītu Kampanellai.
Es laikam drīzāk abortu uztaisītu kad uzzinātu, ka mana bērna tēvs baidās no nez kādas traumas un nevēlas piedalīties dzemdībās vai uzskata, ka dzemdības un grūtniecība ir tikai sievietes padarīšana, nekā dzemdētu mazuli tādam ņuņņam un ar viņu vēl mūžu taisītos dzīvot. Tas skan skarbi, bet es tiešām iekšēji raudātu, ka mana mazuļa tēvs ir tāds bērns. Protams, tādu vīrieti jau var atpazīt pirms bērna ieņemšanas pēc citām pazīmēm un gan jau tik radikālus soļus nenāktos piedzīvot.
Arī bērnu neplānotu tādā attiecību stadijā, kad ar vīrieti nebūtu maksimāla tuvība un kad būtu kauns no viņa par šādām lietām, kas abiem ir kopīgas (bērns). Nekas, ka norisinās tikai ar sievietes ķermeni.
Es par savu vīru, neko nejautājot par dzemdībām, biju pārliecināta. Viņš tik ļoti vēlējās mazuli un gaidīja no manis zaļo gaismu, kad arī es sākšu gribēt, ka kopš brīža, kad ieplānojām, mums abiem kopābūšana dzemdībās ir pašsaprotama lieta. Tas taču ir viens no lielākajiem piedzīvojumiem kopdzīvē. Kāpēc gan apzagt savu vīru, kaut ko neļaujot?
Taču viņš visu grib pats. Es pat uz ikmēneša apskatēm esmu viņu mudinājusi nedoties līdzi, jo tur taču nekas interesants priekš viņa nebūs - tikai svēršanās, virspusējas pārrunas, analīžu noņemšana... viņš par tādu ierosinājumu dzirdēt nemaz negrib. Ir klāt un vēlas būt klāt katrā solī, kas attiecas uz mūsu un viņa ļoti gribēto bērniņu.
70
