Man bija ilgas un nogurdinošas dzemdības. Bijām runājuši, ka būs ar mani līdz izspiešanai un pēc tam lai pats vadās pēc sajūtām. Rezultātā bija pie manis līdz galam un beigās pat palīdzēja fiziski, mani turot, lai vieglāk būtu izspiest. Pats teica, ka bijis žēl mani atstāt vienu tur un beigās bija priecīgs, ka bija ar mani no sākuma līdz galam.
Tās ņuņņas, kuri ğībst no asinīm un vispār nekādu spriedzi nevar izturēt nevajag ņemt līdzi. Būs jādomā ne tikai par sevi un bērnu, bet par vēl vienu, kuram grūti.
Atceroties to, cik nobijusies, nomocījusies un nogurusi es biju tieši pie izspiešanas, tad tā man būtu trauma, ja mans vīrietis būtu atlaidis roku un vienkārši izgājis. Var jau teikt, ka viņš neko nevar mainīt un ietekmēt, bet man viņa atbalsts bija jūtams un ļoti nepieciešams. Un, redz, pat beigās fiziski iesaistījās dzemdību procesā.
Es tiešām tikai varu apbrīnot tās, kuras aizbrauc, izdara un uzzvana vīram, lai brauc apraudzīt. Varbūt, ja baigi vieglās dzemdības, bet, nu, to mēs paredzēt nevaram.
Katrā ziņā, es 100% zinu, ka nevienam citam no sirds ieķerties rokā un tik ļoti justies drošībā es nekad nevarētu. Vispār neesmu sentimentāla, kaut gan zinu, ka izklausās. Nē, tā tiešām bija.
Bet katram jāskatās pēc sevis. Tas nav priekš visiem domāts.