Fobija

Man iestājas tāda kā mini panikas lēkme :D

Es dažreiz pati sev liekos tik smieklīga un neloģiska, jo man bezmaz no visa var iestāties kaut kāda panika, nepatika :-D Ja man saspiež pirkstu galus, arī ir traki :-D

Man drausmīgi bail no čūskām. Vasaras tuvošanās man ir briesmīgas. Uz mežu neeju vispār. Ja redzu čūsku, pēc tam vairākas dienas neiešu ārā no mājām. Zoodārzā neeju uz tropu māju. Pagājušā reize, kad tur biju, bija pirms pāris gadiem. Tolaik tropu mājā, ejot cauri vietai ar čūskām, es skrēju un histēriski raudāju. Es nevaru pat čūskas bildi redzēt. Uzreiz sākšu raudāt un trūks elpas. Vasarā ar vīru braucām Carnikavā uz jūru, un tur, ejot caur mežu, bija zalktis. Viss. Es bļāvu un nekur negāju no vietas. Vīram bija mani raudošu jānes.

Vēl man ļooooti bail no kaķiem. Viņi man liekas bezgala mīļas radības, bet tiklīdz man kāds pievienojas metra tuvumā, es arī sākšu raudāt. Vēl, ja klēpī ielīdīs, tad vispār čau. Mani nomierināt nav iespējams.

Kopš bērnības paniski baidos no sliekām un visādiem tārpiem. Pavasarī/vasarā/rudenī, kad ārā līst un tās preteklības lien ārā no zemes un rāpo pa asfaltu burtiski uz katra soļa, es škurinādamās eju pa ielu. Tās ir tīrās šausmas, ja man jāiet ārā tādā laikā. Un tad es cenšos iet tā, lai nevienai neuzkāptu, jo man liekas, ka ja uzkāpšu, tā slieka man aptīsies ap pēdu. Drausmīgi pretīga sajūta, bet vai to var pa fobiju nosaukt, nezinu...
Bet no čūskām man nav bail. Tās jau arī tādi tārpveidīgie, bet bail nav.

Man drausmīgi bail no čūskām.

Jā, tas pats šeit. Pagājušovasar, izbraukumā ar draugiem gājām pa nelielu taciņu un priekšā ejošajai draudzenei gar kājām aizvijās glodene. Un tagad atceraties epizodi no Skūbija Dū, kur briesmu brīžos Skūbijs lēca rokās Šagijam - tobrīd, kad es ieraudzīju to čūskiņu, es darīju tieši tāpat - lēcu rokās draugam.
Reiz Bauskas pils pakājē ar draudzenēm ejot, gadījās līdzīgi, es gandrīz uzminu zalktim. Redzēju arī kā zālītē sildās citi zalkši, savijušies čemuros. Kādu mēnesi vai divus nevarēju normāli paiet pa grants ceļiem, taciņām, ja uz tiem bija sakrituši koku zari, raustījos, sirds apstājās, biju galīgi beigta.

Fuj, es iepriekšējā vasarā redzēju kamoliņu ar vairākiem zalkšiem. Tas bija tad, kas braucām uz nedēļu atpūsties vasarnīcā. Uzreiz savācu mantas un ar vīru braucām atpakaļ uz Rīgu.

Neiekarota Pilsēta, glodene ir ķirzaka, vienkārši izskatās vairāk kā čūska :-)

Pirms kādiem 10 gadiem gandrīz noslīku vardes dēļ,

Tāpēc es nekad nepeldos dīķī, jo vienmēr tur ir šie briesmoņi. Ezerā peldos tikai tad, ja kāds visu laiku ir man blakus un pirms eju ūdenī, lai ieskrien iekšā vai kārtīgi ielec, lai tās vardes sabīstas un ir prom. Nu vārdu sakot, es vienmēr izvēlos tikai jūrā peldēt :D

Es tagad dzīvoju mežu tuvumā un mēs nereti ejam pastaigāties uz mežu. Vienmēr velku garos baikeru zābakus kājās. Man pat liekas, ka man no čūsku kodumiem ir vairāk bail nekā no pašām čūskām. Puisis gan smej, ka, ja es ieraudzīšu čūsku, tad čūska nemaz nepaspēs iekost, jo aizbēgs no mana mežonīgā kliedziena. :-D

Ellicia, pieļauju, ka Neikarotajai pilsētai ir tā pat kā man. Vairāk bail no tā, kā izskatās.

Ellicia, es zinu, ka glodene ir ķirzaka, bet mani biedētu arī taurenītis, ja tas izskatītos pēc čūskas. :'-(

Saprotu :-) Man jau arī būtu bail no jebkā, kas kaut drusku atgādina zirnekli :-|

Ak, jā, un man ir arī klaustrofobija, bet tā izpaužas tikai konkrētās situācijās, ja es tiešām jūtu, ka manas kustības ir ierobežotas un ir grūtāk elpot. Piemēram, ja ākstoties, mani ierullē segā. Tādos brīžos man ir sajūta, ka kāds pat manu dvēseli ir kaut kur sagūstījis. Šausmīgi.

Man ļoti bail no žurkām. Dzīvot netraucē, bet dažreiz, kad kaut kur pastaigājos un sadomājos, ka varētu ieraudzīt kādu žurku, kļūst ļoti neomulīgi. Vēl šī fobija aktualizējas, atrodoties pamestās ēkās vai to tuvumā, liekas, ka tur noteikti jābūt kādam žurku midzenim.

O, Neiekarota Pilsēta, saprotu tevi. Man nav tāda izteikta klaustrfobija, jo man nav bail atrasties jebkādā mazā, slēgtā telpā. Es varu braukt liftā un nebaidīties, bet, ja tas ir veco laiku lifts kādā divpadsmitstāvenē un kāds viņā ārdīsies, lēkās vai darīs ko tamlīdzīgu, es kritīšu panikā. Man vairāk ir tā, ka man ir reāli bail, ja manas kustības ir ierobežotas, tāpat kā Neiekarotai Pilsētai.
Vispār esmu diezgan bailīga, man no daudz kā ir bail. :D Tikai tās bailes ir dažādās pakāpēs - dažas līdz pat vājprātam, citas tikai rada diskomfortu.

Jā, Semicolon, mums ir līdzīgi. Es gan jau miera vējos varētu vairākas stundas nosēdēt tumšā skapī bez emocijām, bet, ja kaut kur ir tik šaurs, ka es pat roku mazliet pakustināt nevaru, cauri ir.

Man ir fobija pielaist sevi klat un kaadam pa istam uzticeeties. Nezinu vai taada fobija ir vai nav un ja ir kaa saucas. Seit uzrakstit anonimaa forumaa varu visu, visu, bet reali dzivee nu nevaru..Kas vel nenormaalas bailes palikt staavokli..ari taada sajuta ka ar visama kontracepcijaam taa vai taa panikosu, dies nedod..paliktu staavokli, tad paliktu viena, ja vel nav pasai daudz naudas dies nedod beigas taas domas, ka butu pasai jaapiedzemdee vannasistabaa uz gridas. fuuj. Bet tie ir mani iekseejie tarakaani, varbut toreiz ari dzeerumaa uzbruku grutnieceem sajaa forumaa.

Man ir pilnīgs kukū ar klaustrafobiju, ziemu panesu grūti, jo tumšs apkārt un apkārtne man apkārt nav plaša, lifti, pārpildīts sab.tr., kuģi (jā, jo lai cik plaši ir uz klāja, man nav brīva iespēja tikt uz zemes). Kā cīnos - ja var izvairos no šādām vietām, ja ne, trīcoša, sirdsklauvēm, slapjām plaukstām daru ko vajag. Bet nu visādus pigorus esmu sastrādājusi panikas laikā :D